Vēsturiski fakti, kas izmainīja oficiālās medicīnas kursu – meli uz kuriem balstās arī vakcinācijas teorija.

Raksts no Žurnāla "Psiholoģija Mums", 2006 Nr.2 (59.-65.lpp.):

“Mēģinājums parādīt daudzdimensiju panorāmu nelielā žurnāla rakstā ir līdzvērtīgs mēģinājumam pārrakstīt daudzu biezu sējumu saturu uz pastmarkas. Tomēr uzdrošināšos vismaz nedaudz aizsākt sarunu par šo tēmu…”

Aelita Folkmane – Burgere.

Jau daudzus gadsimtus esam liecinieki postam, ko rada cilvēks, Dieva radītajā dabas harmonijā uz Zemes ienesot savus „labojumus”. Tiesa, dabai piemīt fantastiskas pašattīrīšanās un pašatjaunošanās spējas: kad cilvēks atstāj Dabu atkal Dieva ziņā – sava veida „atmatā”, nepaiet ne ilgs laiks, kad viss atgriežas dabiskajā līdzsvarā… Ja vien cilvēks konkrēto vietu nav pārvērtis par tuksnesi vārda vistiešākajā nozīmē.

Ja pēc analoģijas paraugāmies uz cilvēka ķermeni, tam – kā jau Dieva radītai dabas sastāvdaļai – ir jāfunkcionē pēc tiem pašiem likumiem, kas attiecas uz visām pārējām dabas būtnēm. Ja suns vai cits mājdzīvnieks nejūtas vesels, tad parasti tā pirmā dabiskā reakcija ir neko neēst. Tas laizīs savas brūces, lai potenciāli kaitīgās baktērijas tiktu neitralizētas gremošanas sistēmā, līdz brūce sadzīst un atgriežas apetīte, proti, atjaunojas līdzsvars jeb veselība.

Cilvēks ir tāda dīvaina būtne – viņš ir izlēmis, ka šī Dieva radītā kārtība ir aplama.


Jau vairākas cilvēku paaudzes ir augušas, nepārtraukti klausoties slavasdziesmas vakcinācijas efektivitātei un milzīgajai lomai infekcijas slimību izskaušanā. Tām līdzās pastāv vakcinētāju uzcītīgi kultivētās nāves bailes no infekcijas slimībām un svētā pārliecība: ja vakcinācija tiks pārtraukta, neizbēgami sāksies infekciju slimību epidēmijas un cilvēki mirs kā mušas. Taču uzmanīgāks vērotājs, urķīgāks meklētājs un cilvēks, kas spēj un grib domāt patstāvīgi, iepazīstoties gan ar bagātīgu zinātniskās un dokumentālās literatūras klāstu, gan ar objektīviem, no vakcīnu ražotājiem neatkarīgiem oficiālās statistikas datiem, var atrast pierādījumus diametrāli pretējai ainai pēc visiem parametriem un ir spiests secināt, ka pasaulē legāli un pat piespiedu kārtā ar „vislabākajiem nodomiem” vakcinējot galīgi nevajadzīgi ik gadu tiek kropļoti miljoniem bērnu – par spīti daudzu vecāku smalkajai intuīcijai, kuri, redzot mazuļa ciešanas vai pat nāvi pēc potes, sāk domāt, ka kaut kas tomēr nav tā, kā mums to uzmācīgi cenšas iestāstīt paši vakcinētāji.

Taču šī raksta uzdevums nav ne kārtējo reizi uzskaitīt vakcīnu kaitīgās sastāvdaļas un to ietekmi uz organismu, ne arī detalizēti analizēt vakcinācijas izraisītās mirstības, kroplību vai sagrautas imūnsistēmas radīto hronisko deģeneratīvo slimību statistiku. Tas jau gandrīz divus gadsimtus ir darīts tūkstošos publikāciju gan pasaules nozīmīgākajos profesionālajos medicīnas žurnālos, gan neatkarīgos avotos, gan arī bezgaldaudzās mediķu sarakstītās grāmatās par šo tēmu dažādās pasaules valodās.

Šī raksta mērķis ir parādīt un izskaidrot infekcijas slimību patieso būtību, mudinot aizdomāties par vakcinācijas lietderīgumu, kā arī iepazīstināt ar vēsturiskajiem notikumiem, kas bija izšķirīgi mūsdienu medicīnas pamatvirziena noteikšanā.

Dabiskie procesi cilvēka organismā

Cilvēka organismā nemitīgi vienlaikus norisinās divi procesi – šūnu veidošanās un šūnu noārdīšanās. Šūnu noārdīšanās gala produkti ir toksiski (indīgi), un tie mūsu ķermenī atrodas pastāvīgi, nenodarot nekādu kaitējumu, jo, ja ķermenis ir vesels un tam pietiek enerģijas (iet runa par dzīvības enerģiju, nevis par iegūtajām kalorijām, ko “sadegot” rada pārtika!) šīs dabiskās indes izvadīt no asinīm ārā tikpat ātri, kā tās radušās. Turpretī, ja kāda iemesla dēļ enerģijas pietrūkst, ķermenis vairs nespēj tik ātri attīrīties un indes uzkrājas asinīs, izraisot toksēmiju – asins saindēšanos. Gan zīdaiņiem un maziem bērniem, gan pieaugušajiem iesnas, klepus, intensīva gļotu izdalīšanās, izsitumi un strutaini augoņi, vemšanas un caurejas ir visuzskatāmākie dabas radītie attīrīšanās centienu piemēri. Kad organisms šādā vienkāršā veidā vairs nespēj tikt galā ar uzkrātajām indēm, sāk darboties citi aizsardzības mehānismi – organisms kaitīgās vielas „iekapsulē” taukaudos vai arī veidojas audzēji, kuru uzdevums ir pasargāt pārējo organismu no lokāli uzkrāto inžu iedarbības. Tādēļ arī visvairāk izplatītie ir tieši zarnu audzēji: tā ir vieta, kur visātrāk, visvairāk un visilgāk mēs spējam uzkrāt nesagremotās un neaizvadītās vielas – pārsvarā nesagremotus dzīvnieku izcelsmes produktus un cieti, ar pārtiku uzņemtās kaitīgās ķīmiskās vielas, kā arī medikamentus.

Tā saucamās „slimības” nav nekas cits kā toksēmijas krīzes. Kad daļa indes izvadīta un toksicitāte vairs nepārsniedz pieļaujamo robežu, slimības simptomi pazūd, radot ilūziju, ka slimība ir atkāpusies. Arī „ārstēšanas” nolūkā lietotie ķīmiskie medikamenti lielākoties rada atveseļošanās ilūziju: „slimības” jeb, precīzāk, attīrīšanās simptomi izzūd, jo medikamentu novājinātajam organismam vairs nav spēka tūlītējas un dinamiskas pašattīrīšanās procedūras apmierinošai veikšanai un dažkārt pat uzsākšanai. Jebkura ietekme, kas pārmērīgi stimulē organismu, it īpaši – nervu sistēmu un smadzenes, atņem enerģiju. Tā var būt nedabīgas, termiski apstrādātas un toksiskas pārtikas lietošana vai pārēšanās, negatīvas domas un emocijas, narkotikas, medikamenti un vakcīnas, pārstrādāšanās un tml. Ja slimības cēloņi netiek likvidēti, tad indes asinīs turpina uzkrāties un krīzes, kļūdamas arvien smagākas, atkārtojas atkal un atkal, līdz funkcionālos traucējumus nomaina orgānu slimības un galu galā iestājas nāve.

Badošanās, klizmas, hidrokolonterapija, siltums, siltas vannas, atpūta gultā, klusums un miers, svaigs gaiss, atteikšanās no neveselīgiem mentāliem vai fiziskiem paradumiem, tostarp no neveselīgiem pārtikas produktiem un medikamentiem, attīrošas tējas, pietiekoša ūdens daudzuma un dzīvas, dabiskas, termiski neapstrādātas un neattīrītas bioloģiski asimilējamas sāls (nevis „plika” NaCl) lietošana palīdz dabai atbrīvot ķermeni no uzkrātajām indēm. Daba ir spējīga atjaunot ķermeņa normālo stāvokli, pat ja cilvēks slims ar sifilisu vai jebkuru citu infekcijas slimību. Veselība tiks atgūta uz visiem laikiem, ja cilvēks ne tikai uz īsu brīdi atteiksies no kaitīgajiem paradumiem, bet arī pastāvīgi ievēros veselīgos ieradumus. Grāmatas „Toxemia Explained” autors J. H. Tilden, M. D., balstoties uz savu ilggadējo mediķa pieredzi, apgalvo, ka tas attiecas uz visām slimībām.

Visumā pastāv noteikti likumi un kārtība, kas vienādi attiecas uz VISIEM. Jebkuru slimību var izārstēt, ja vien tās skartais orgāns nav fiziski iznīcināts. Taču tiem, kas ir interesējušies par cilvēka apziņas neierobežotajām spējām, nav noslēpums, ka ataug gan krokodilu nokostas kājas, gan ķirurģiski izoperētas dzemdes (un sieviete pēc tam pat ir dzemdējusi bērnu), gan grupas seansā visiem zālē sēdošajiem kā uz burvju mājienu ataug izkritušie vai izrautie zobi… Bet tā jau ir cita saruna…


Pat viduslaikos vislielāko epidēmiju laikā bija cilvēki, kas nesaslima, kaut arī ikdienā atrodās kontaktā ar slimajiem. Vai nebūtu loģiski jautāt – KĀPĒC viņi nesaslima? Protams, var atbildēt, ka viņiem bija fantastiska imunitāte. Taču uzdosim nākamos loģiskos jautājumus – kas tad ir IMUNITĀTE? Kādi nosacījumi ir pamatā organisma neuzņēmībai pret jebkuru infekciju?

Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, ir vērts noskaidrot, kas notiek dzīva cilvēka dzīvās asinīs – gan veselības gadījumā, gan dažādās slimības attīstības fāzēs.

Pilnīgi neatkarīgi cits no cita dažādās pasaules malās to ir darījuši vairāki patstāvīgi, ar veselo saprātu apveltīti ārsti, domātāji un pētnieki, kuru atklājumi diemžēl ir grimuši aizmirstībā (līdzīgi daudziem Nikolas Teslas un citu ģēniju monumentālajiem izgudrojumiem) – pārsvarā ortodoksālās medicīnas pārstāvju intensīvā spiediena un pat vardarbības dēļ, tāpēc, ka šādi atklājumi viņiem nešķita tīkami vai izdevīgi.

Vēsturē ar saviem, kā izrādās, aplamajiem apgalvojumiem slavenības statusā ir iegājis 19.gs. beigu franču zinātnieks Luijs Pastērs (Louis Pasteur; 1822-1895), bet ēnā ir palicis viņa oponents, ievērojams fizikas, toksikoloģijas, ķīmijas un bioķīmijas profesors Žaks Antuāns Bešāms (Jacques Antoine Béchamp; 1816-1908). Viņa atklājumus L.Pastērs – viduvējs ķīmiķis ar apbrīnojamu pašreklāmas talantu – ir nekaunīgi plaģiatizējis vai kropļojis. Nepelnīti piemirsti arī vēlāka perioda pētnieki Ginters Enderleins (Günther Enderlein; 1872-1968), Roials Raimonds Raifs (Royal Raymond Rife; 1888-1971), Gastons Nēsens (Gaston Naessens; dz.1924) un citi pleomorfisma (angl.pleomorphism) aizstāvji – Ernsts Almkvists (Ernst Almquist), Hildings Bergstrands (Hilding Bergstrand), Valdemārs Horts (Waldemar Hort), Fēliks Loniss (Felix Lohnis), Ralfs Mellons (Ralph Mellon)…

Luijs Pastērs un Žaks Antuāns Bešāms

Viena no jomām, kurā starp L.Pastēru un Ž.A.Bešāmu bija strīdi, ir pleomorfisms. Pleomorfisms ir mikroorganisma spēja vienā dzīves ciklā mainīt formu (mutēt) no nekaitīgas elementāras baktērijas uz gluži citām, agresīvākām formām, vīrusiem un sēņveidīgiem mikroorganismiem. Balstoties uz saviem pētījumiem mūža garumā, Ž.A.Bešāms apgalvoja, ka baktērijas var mainīt formu un ka to pirmsākums ir mikrozīmas (angl. microzyma ‘mikroskopiski enzīmi’), kuras ir neiznīcināmas. Mikrozīmas Ž.A.Bešāms uzskatīja par dzīvības pamatu, pirmējo materiālo dzīvības formu, kas ir mazāka par šūnu. Viņš turklāt attīstīja teoriju, ka mikroorganismi var mainīt gan savu lielumu, gan formu atkarībā no tā organisma veselības stāvokļa jeb vides, kurā mikroorganisms dzīvo. Šis novērojums ir pretrunā ar L.Pastēra kopš 1878.gada agresīvi reklamēto „mikrobu teoriju”, kuru par aksiomu pieņēmušas un kurai akli ticēja un vēl joprojām tic ortodoksālās medicīnas autoritātes. Šādu, no mūsdienu viedokļa raugoties, šķietami pilnīgi neticamo faktu Ž.A.Bešāms sava darba “Mikrozīmu teorija” (La Théorie du Microzyma)priekšvārdā izskaidro šādi: „Parasto publiku, kas visādi citādi ir inteliģenta, aizrauj tikai tas, kā saprašanai nav vajadzīga liela piepūle. Tai ir pateikts, ka ķermeņa iekšējā vide ir kaut kas vairāk vai mazāk līdzīgs vīna trauka saturam un ka šis trauks ir neievainojams – ka mēs nekļūstam slimi, līdz baktērijas, jau pēc būtības neveselīgas, patogēnas, neiekļūst šajā traukā no ārpuses un nekļūst par mikrobiem. Publika nezina, vai tā ir patiesība; tā nezina pat to, kas mikrobs tāds ir, bet pieņem šo apgalvojumu, klausot uz vārda „meistaram”, kas to iztecis; tā notic, jo to var vienkārši un viegli saprast; tā tic (izcēlums mans – A.F.: ticība ir reliģijas, nevis zinātnes pārziņā) un atkārto, ka mikrobi mūs padara slimus, pat nenoskaidrojot to sīkāk, jo tai nav brīva laika un varbūt bieži vien arī iespējas rūpīgi iedziļināties jautājumā, kam vienkārši tiek prasīts akli ticēt.”

Tikai dzīves nogalē, sapratis, ka dažādi mikrobi var piedzīvot daudzas transformācijas, L.Pastērs uz nāves gultas atzina savu kļūdu: “Mikrobi nenozīmē neko, vide nozīmē visu”. Viņš beidzot piekrita tam, ka dabas likumi mikrobus parasti tur normas robežās, taču, kad vides stāvoklis mainās, kad saimnieks ir novājināts, mikrobi var okupēt teritoriju, kas agrāk tiem bija “neieņemama”. Tātad – veselu organismu nekādas slimības nespēj apdraudēt. Modernā medicīna ir atstājusi nepamanītu (vai nejauši?) faktu, ka L.Pastērs pats mainīja savu teoriju, uz kuras diemžēl tagad balstās mūsdienu medicīna. Uz teorijas, kura jau pašos pamatos bija kļūdaina, tika uzbūvēta arī visa vakcinācijas ideja. Ja nebūtu fenomenāli ienesīgās serumu un vakcīnu tirdzniecības, kura mūsdienās ir pieņēmusi globālus apjomus un kurā finansiāli ir ieinteresēta liela daļa medicīniskās „brālības”, L.Pastēra „mikrobu teorija” būtu nogrimusi aizmirstībā. To apzinājās arī pats L. Pastērs: ne velti viņš radiem bija pieteicis nelaist atklātībā savu laboratorisko pētījumu dokumentāciju vēl 10 gadus pēc viņa nāves.

Viktora Anrī (Madame Victor Henri) no Pastēra institūta jau 1914.gadā apliecināja, ka Ž.A.Bešāmam bijusi taisnība un ka L.Pastērs ir kļūdījies. Arī pēdējo gadu laboratoriskie pētījumi ar tumšā lauka mikroskopu ir apstiprinājuši Ž.A.Bešāma apgalvojumu patiesumu ([1] [2] ) . 

L.Pastēra „mikrobu teorijas” un Ž.A.Bešāma novērojumu salīdzinājums
Walene James, www.whale.to/v/germ.htm

Ginters Enderleins

Ginters Enderleins ievēroja, ka vesela cilvēka asinīs eksistē primitīvas dzīvības formas, kuras viņš sauca par protītiem. Tie eksistē gan sarkanajos un baltajos asinsķermenīšos, gan asins plazmā, gan visos citos ķermeņa šķidrumos un audos, un to rādiuss ir apmēram 0,01 mikrons. Vislabāk tos var saskatīt tumšā lauka mikroskopā. G.Enderleina vairāk nekā 40 gadus ilgajiem pleomorfisma, simbiozes un mikroorganismu attīstības cikla komplekso jautājumu pētījumiem pamatā bija Ž.A.Bešāma darbs “Mikrozīmas” (Mycrozymas). G.Enderleina darba rezultāti detalizēti apskatīti medicīnas doktores Marijas Blekeres (Maria M. Bleker) sastādītajā grāmatā „Blood Examination in Darkfield according to Prof. Dr. Günther Enderlein” (Semmelweis-B Verlag, 1993). Darba pamatdoma:

“Mikrobi NAV nemainīgi, viens no otra neatkarīgi organismi, bet gan visi kopā veido vienu vienotu ciklu, kurā pārejas no vienas fāzes otrā nosaka asins pH līmeņa izmaiņas.”

Jo skābāks ir asinis, jo patogēnāks kļūst mikrobs. Asins skābumu ietekmē gan cilvēka emocionālie stāvokļi, gan vielas, ko ievadām organismā – un pirmām kārtām, anti-bioloģiskā pārtika. Tas nozīmē, ka baktērijas, vīrusus un sēnītes savā organismā radām paši ar savu neapzināto dzīves veidu un pārtiku.

Roials Raimonds Raifs

Pagājušā gadsimta 30. gados mazpazīstams, bet pārliecināts un aizrautīgs zinātnieks Roials Raimonds Raifs sekmīgi radīja Universālu Mikroskopu, ar kuru varēja iegūt 17 000 reižu un pat lielāku palielinājumu tā, ka pētāmais asins paraugs palika dzīvs. Šis mikroskops Raifam ļāva novērot vīrusus un to reakciju uz noteiktām pārmaiņām un stimuliem vidē. Viņškonstatēja, ka baktērijas var pārvērsties par vīrusiem, un ka vīrusi var mainīt formu, līdz ar to apgāzdams spēcīgo medicīnisko dogmu – teoriju par to, ka mikrobi ir slimību cēlonis. R.R.Raifs atklāja arī unikālu vēža likvidēšanas metodi, taču viņa sekmīgais darbs tika apspiests, un viņš – tāpat kā pirms viņa N. Tesla – ieņēma vietu 20.gadsimta sākuma aizmirsto izgudrotāju rindās. Tikai dažu pēdējo gadu laikā plašāka publika atkal var iepazīties ar R.R.Raifa pētījumiem un sākt apzināties, ka ir citādi, nekā līdz šim ticis apgalvots.

Gastons Nēsens

Ko R.R.Raifs paveica optiski ar savu Universālo Mikroskopu, Gastons Nēsens atkārtoja 20.gs. 40. gados, kombinējot optikas un elektronikas ierīces iekārtā, kas tika nosaukta par somatoskopu (angl. Somatoscope). Ar to var iegūt 20 000-30 000 reižu lielu palielinājumu – parastā mikroskopā tas nav lielāks par 2500 reizēm. G.Nēsens novēroja, ka ārkārtīgi maza daļiņa asinīs (to viņš nosauca par somatīdu) var iziet cauri pleomorfiskam sešpadsmit pakāpju dzīves ciklam, kurā normālas ir tikai pirmās trīs pakāpes, bet pārējās trīspadsmit ir novērojamas tikai tad, kad organisma imūnsistēma ir novājināta vai sagrauta ķīmiska piesārņojuma, radiācijas, elektrisko lauku, neveselīgas pārtikas, šoka, depresijas, traumu u.c. apstākļu dēļ. Konkrētas slimības attīstības fāzu sasaistīšana ar šī mikroorganismu sešpadsmit pakāpju dzīves cikla konkrētiem posmiem asinīs ļāva agrīni paredzēt slimības turpmākās klīniskās izpausmes.

G.Nēsena atklājums ir atkārtojams un novērojams, un tas apgāž ortodoksālās medicīnas filozofiju, kas balstās uz L.Pastēra radīto „mikrobu teoriju”. Ja izsakāmies paša G.Nēsena vārdiem, tad būtībā runa ir par pilnīgi jaunu bioloģiju.

Mikrobu mainīgā daba

Pavērojot dzīvās asinīs notiekošos procesus ar tumšā lauka mikroskopu, katrs var redzēt, ka mikrobi nav statiskas, nemainīgas būtnes, bet gan spējīgas adaptēties un mainīties atkarībā no pārmaiņām vidē. Jo vairāk, piemēram, palielinās baktēriju pretošanās spēja pret antibiotikām (baktērijas patiesībā antibiotikas izmanto par savu uztura avotu), jo vairāk kļūst patoloģisko baktēriju virulento formu epidēmiju. Tas ir pilnīgā pretrunā ar “mikrobu teoriju”, kas postulē, ka slimības eksistē vienīgi specifisku, ārējā vidē esošu agresīvu mikroorganismu invāzijas dēļ. Tumšā lauka mikroskopu saprātīgi ārsti pasaulē izmanto, lai saviem pacientiem uzskatāmi parādītu procesus, kas noris viņu asinīs, un tā motivētu viņus nopietnām dzīvesstila un ēšanas paradumu pārmaiņām.

Vīrusi, baktērijas un sēnītes ir slimības REZULTĀTS, nevis cēlonis. Baktērijām ir liela nozīme organisma vitālajā atveseļošanās procesā tad, kad ir nepieciešama atkritumu pārstrāde, lai tos varētu izvadīt no organisma. Baktērijas šos atkritumus izmanto kā barību. Tiklīdz to uzdevums ir pabeigts, to daudzums samazinās un forma – mainās. Baktērijas ir saistītas ar slimības procesiem, bet tās nav slimības cēlonis, tāpat kā mušas nav atkritumu kaudzes cēlonis.

Ir absolūti netaisnīgi nosaukt baktērijas par „uzbrucējām”, ja vien runa nav par baktēriju uzbrukumu toksīniem. Vienīgo reālo uzbrukumu savam ķermenim īstenojam mēs paši, indējot to ar devitalizētu (nedzīvu), tātad – bioloģiski neasimilējamu, pārtiku un dzērieniem, medikamentiem un vakcīnām, kuras mēs akli akceptējam. Tas viss ir ķermeņa novājināšanās un izsīkuma cēlonis un izraisa slimību – toksēmiju. Patogēni NEVAR vairoties veselīgā ķermenī. Konkrētos slimības simptomus un vairojošos baktēriju, vīrusu un sēnīšu tipus nosaka ķermeņa saimnieks, ar savām darbībām radot patogēnajiem organismiem labvēlīgu vidi. Kad bakteriologam pavaicā, kas ir pirmais – augsne vai baktērija, atbilde ir viena – bojāta vide, kurā baktērija var dzīvot un vairoties. Mikrobi nerada slimības; ķermenī tiek radīta slimību vide, kurā notiek mikrobu vairošanās. Ja atbilstošās vides nav, mikrobi nespēj vairoties, mainīties un kļūt par patogēniem.

Mikrobi un baktērijas eksistē visur. Taču, iekļuvuši veselīgā, tīrā organismā, tie tur tomēr nevairojas. Tīra asins plūsma, netraucēta visu ķermeņa šķidrumu cirkulācija un neaizsprostota ekskrementu izvadīšana rada un uztur veselīgus audus. Kad organismā viss ir kārtībā, toksīni tiek izvadīti tikpat ātri, kā tur nokļuvuši. Ja organisms tiek pakļauts regulārai pārslodzei – arī ar atkārtotu vakcināciju vai neveselīgiem ēšanas paradumiem, toksīni uzkrājas un sākas toksēmija, un tas nozīmē, ka organisms ir zaudējis savas aizsargspējas jeb imunitāti un ir kļuvis uzņēmīgs pret jebkuru infekciju. Veselā organismā infekcijām nav ko darīt, un tās iznīkst dabiskā veidā, jo tām nav nepieciešamās barības. Ja novājinātā organismā vēl tiek ievadīta kārtējā “obligātā” vakcīna, sekas ir gandrīz neparedzamas. Stimulanti (un katra vakcīna ar tās sastāvā esošajiem spēcīgajiem neirotoksīniem IR stimulants), kas lietoti atkārtoti ilgstošā laika periodā, ir cēlonis pakāpeniskai organisma deģenerācijai, kas var beigties arī letāli.

Nav brīnums, ka jau vakcinācijas pirmsākumos uzskatāmi atklājās vakcīnu bezspēcība un pat kaitīgums, kas varēja izraisīt arī nāvi. Ir zināmi un labi dokumentēti fakti par valstīm, kurās saslimstība ar bakām palielinājās tieši proporcionāli potēšanai pret tām un samazinājās, kad potēšana pierima, piemēram, Japānā, Meksikā, Lielbritānijā, Filipīnās… Vēsturē smagākā baku epidēmija Eiropā 1871.-1872.gadā skāra valstis, kurās vakcinācija bija plaši izvērsta, – Angliju, Itāliju, Vāciju. Savukārt tajās valstīs, kur vispār nepastāvēja obligātā potēšana pret bakām vai arī tā bija notikusi tikai pavisam neilgu laiku (Austrijā, Šveicē), cilvēki ar bakām neslimoja gandrīz nemaz. Īpaši slavens ir angļu rūpniecības pilsētas Leisteres piemērs, kuras iedzīvotāji pēc pieminētās baku epidēmijas, laužot tajā laikā pastāvošos likumus, atteicās no masu potēšanas politikas par labu sanitāri higiēniskajai kontrolei un saslimušo agrīnai izolācijai. Pēc tam baku epidēmijas Leisteri nekad nav skārušas. Šādu acīmredzamu faktu dēļ aktīva, organizēta pretvakcinācijas kustība sākās jau paša Edvarda Dženera (1749-1823), mūsdienu vakcinācijas prakses pamatlicēja, dzīves laikā, un šī kustība turpinās arī mūsdienās.

Vēsturiskās patiesības dēļ jāpiebilst, ka pats E.Dženers savu medicīnas doktora titulu nopirka Skotijas Universitātē Santendrjūsā, izmantojot divas ieteikumu vēstules un samaksājot 15 ginejas. E.Dženers nekad nav mācījies medicīnu nevienā akadēmiskā medicīnas mācību iestādē. Vai nav skumja ironija, ka mūsdienās vēlamies dzirdēt viedokļus par vakcināciju no diplomētiem mediķiem, bet pati medicīnas „zinātne” ir akceptējusi vakcinācijas teoriju, balstoties uz divu šarlatānu – E.Dženera un L.Pastēra – ambiciozajām, uz iedzīvošanos un slavu vērstajām darbībām un to vārdā sagrozītajiem pētījumiem? Visu baku pošu patieso vēsturi – to ar meliem apvīto ieviešanu un izteiksmīgo krahu – visai sīki, analizējot reālo statistiku un citējot daudzus tā laika un mūsdienu zinātniskos pētījumus, krievu valodā ir aprakstījis ārsts homeopāts Aleksandrs Kotoks savā apjomīgajā grāmatā „Nesaudzīgā imunizācija” („Беспощадная иммунизация”, 2004).

“Nodrošināt imunitāti nozīmē radīt organismā tādu vidi, kurā nerodas apstākļi baktēriju mutācijas procesiem. Vakcīnas dara tieši pretējo, tātad tās nekādi nav uzskatāmas par spējīgām imunitāti uzlabot. Tās imunitāti spēj tikai nežēlīgi graut.”

Vakcinācija NAV imunizācija

Etala Daglasa Hjūma (Ethel Douglas Hume) savā grāmatā „Atmaskotais Pastērs” (Pasteur Exposed, 169) piemin faktu, ka savulaik doktoram Čārlzam Kreigtonam (Charles Creigton) tika lūgts, lai viņš uzraksta šķirkli par vakcināciju universālajai enciklopēdijaiEncyclopaedia Britannica. Viņš piekrita, taču, būdams godprātīgs zinātnieks ne tikai vārdos, bet arī darbos, juta pienākumu vispirms kārtīgi izstudēt šo tēmu. Rezultātā šķirklis varēja būt tikai nosodošs, jo rūpīgā izmeklēšanā pierādījās, ka, pēc tālaika epidemiologu viedokļa, vakcinācija ir tikai „groteska māņticība”. Turpinājumā autore uzsver, ka visa vakcinācijas teorija sakņojas ticībā imunitātei, ko rada ne-nāvējošs slimības uzbrukums. Šī ideja savukārt ir radusies no paraduma uzskatīt slimību par būtni, konkrētu lietu, nevis kompleksu cēloņu radītu disharmonisku organisma stāvokli, proti, „mikrobu teorija” ir neapzināta atvase senatnē Austrumos pastāvošajai ticībai specifiskiem dēmoniem – katram no tiem bija savi īpaši ļaunuma ieroči. 18.gs. Anglijā no Turcijas lēdijas Mērijas Vortlijas Montegjū (Lady Mary Wortley Montague) ieviestajām baku potēm (angl. inoculations) un to aizvietojumam – E. Dženera govju baku inokulācijām – pamatā bija seno indiešu rituāls, kurā cilvēki tika pakļauti mākslīgi radītam baku uzbrukumam, lai pielabinātu baku dievieti Sheetula-Mâtâ.

Diagnostika tādā formā, kāda tā ir patlaban, ir bezjēdzīga – tā nosaka, turklāt bieži vien galīgi aplami, tikai simptomu atrašanās vietu un izpausmes veidu, “nokrustījot” to ar kādā latīņu terminā un tā vēl vairāk attālinot pacientu no jebkādas izpratnes par viņa patieso stāvokli. Tāda diagnostika tikai parāda, kādas patoloģiskas pārmaiņas ir notikušas nezināma iemesla dēļ. Esam pieraduši teikt, ka cilvēkam “uzbrukusi” gripa, artrīts vai cita slimība, nemaz nepadomājot par to, ka vispirms organismā ir parādījušies simptomi, un tikai tad tie ir nosaukti par gripu vai artrītu. Tātad gripa, artrīts vai jebkāda cita, arī infekcijas, slimība nav vis “uzbrūkoša” būtne (dēmons), bet gan tikai nosaukums, kas post factum piešķirts atbilsošajam organisma stāvoklim.

Tas nozīmē, ka VAKCINĀCIJA NAV TIESĪGA NEST PROFILAKSES VĀRDU. Tā ir imunizācijai pilnīgi pretējs pasākums – par to liecina arī oficiāla statistika, ar kuru farmaceitiskā rūpniecība gan netiecas lepoties, bet tieši otrādi, cenšas to rūpīgi slēpt vai dažādos veidos ar to manipulēt. Piemēram, farmācijas rūpnieki neatzīst, ka visas infekcijas slimības strauji gājušas mazumā (uz iznīkšanu) jau ilgi PIRMS konkrētās vakcīnas ieviešanas, bet PĒC tās ieviešanas saslimšanu un nāvju skaits saglabājies salīdzinoši mazs, nemainīgs vai ar atsevišķiem kāpumiem – pārsvarā pēc īpaši aktīvām vakcinācijas kampaņām (viens no milzum daudzajiem šādu faktu bezkaislīgi dokumentējušiem avotiem ir, piemēram, Commonwealth Year Book, the Australian Bureau of Statistics and the Commonwealth Department of Health and Human Resources).

* * *

Kādēļ, par spīti izklāstītajiem zinātniskajiem atklājumiem, vēl arvien esam iestrēguši situācijā, kurā pastāv pretrunīgi viedokļi, nepārliecinoši argumenti un tiek lauzti šķēpi cīņās starp vakcinācijas aizstāvjiem un tās pretiniekiem?

Profilaksei kā mūsdienu medicīnas organiskai sastāvdaļai būtu jāatrodas līdzās diagnostikai un ārstēšanai, taču dzīvē dzīvē reālaprofilakse nav savienojama ar medicīnas un farmaceitisko biznesu. Atšķirībā, piemēram, no senās Ķīnas, kur ārstam maksāja tikai tad, ja viņa aprūpētie cilvēki neslimoja, mūsdienās mediķi pelna ar ārstēšanu, nevis ar profilaksi. Ir tikai viens izņēmums – vakcinācija, viens no pasaules lielākajiem biznesiem līdzās ieroču ražošanai un naftas rūpniecībai. Taču, ja cilvēki vairs neslimotu, tad vajadzība pēc diagnostikas un ārstēšanas, mediķa profesijas un visas ar to saistītās industrijas vienkārši izzustu. Tas ir iemesls, kādēļ jau no pašiem mūsdienu farmaceitiskās rūpniecības pirmsākumiem tā ir cīnījusies pret progresīviem zinātniskiem atklājumiem un patiesām zināšanām par veselību, kā arī pret cilvēcei jau tūkstošiem gadu zināmām, praksē pārbaudītām un par efektīvām atzītām atveseļošanas metodēm, kuras ar nodomu ir nosauktas par „alternatīvām”.

Ticība realitātei diemžēl neatbilstošajai “mikrobu teorijai” ļauj mums atbildību par veselības likumu neievērošanu novelt uz mikrobiem, kas “ielauzušies” mūsu ķermenī, un atbildību par savu veselību – uz medicīnas pleciem, kura „esot VIENĪGĀ, kas zina, kā nogalināt uzbrūkošos mikrobus”. Mūsu personīgā veselība izslīd no mūsu kontroles. Mēs, iegrimuši mierinošā pašapmierinātībā, nevis uzņemamies atbildību par saviem neveselīgajiem paradumiem un dzīvesstilu, bet gan vainu par savu slimību noveļam uz „ļaunprātīgiem”, mikroskopiskiem “iebrucējiem”. Mēs esam iemācīti baidīties no baktērijām un ticēt inficēšanās idejai, ieprogrammēti ticēt, ka dziedināšanai nepieciešama kāda spēcīga vara, lai likvidētu “vaininieku”. “Mikrobu teorijas” akceptēšana un izplatītā bakteriofobija cilvēkos ir radījusi bailes no slimībām un no tām izrietošās neprātīgās pūles izvairīties no mikrobu draudiem, kaut gan slimību rašanās cēloņi patiesībā ir pašu cilvēku rokās. Medicīniski farmaceitiskā industrija, to izmantojot, sekmīgi tirgo vakcīnas, kuras ieviestas “imunitātes” radīšanai pret specifiskiem „iebrucējiem”, un turpina nerimstošus ideāla medikamenta meklējumus katra “slimību radoša” mikroba apkarošanai. Apritē pat ieviesies termins maģiskā lode (angl. magic bullet)… Cilvēki joprojām cer uz burvju ieroci aizstāvībai pret mītiskiem dēmoniem…

“Jebkāda diskusija par vakcīnu „efektivitāti”, 
vakcinācijas kalendāra maiņu, pošu uzlabošanu un jaunu radīšanu
ir bezjēdzīga. Vakcinācija ir zinātniski nepamatota prakse,
kura ir acīmredzamā pretrunā ar Hipokrāta zvērestu, Ārstniecības likumu un
medicīnas ētiku un kura būtu jāaizliedz ar likumu.”

Taču arī mēs paši varam aizstāvēt sevi un savus bērnus no rupjas ielaušanās Dieva radītajā svētajā telpā – mūsu asinsritē un imūnsistēmā, izmantojot likumā noteiktās tiesības atteikties no potēšanas, kā arī iesniedzot izskatīšanai tiesā gadījumus, kad mediķi pārkāpj savas likumā noteiktās pilnvaras un potē bērnus bez vecāku atļaujas (piemēram, dzemdību nodaļās).

“Iedzīvotājiem ir tiesības izvēlēties vakcinācijas iestādi vai ārstniecības personu, kura veiks vakcināciju, kā arī atteikties no vakcinācijas,
arī no aizbildnībā esošas personas vakcinācijas.
(Vakcinācijas noteikumi, III daļa, 22.punkts)”

Gan mediķiem, gan mums – medicīnas lāča pakalpojumu patērētājiem – jau sen ir pienācis laiks nomainīt iepotētās BAILES no mikrobiem uz pamatotām ZINĀŠANĀM par slimību patieso dabu. Mums katram ir tiesības izdarīt savu izvēli. Daba un tās likumi nepielūdzami un bezkaislīgi atsaucas uz mūsu rīcību pilnīgā saskaņā ar mūsu izvēli – gan apzināto, gan aklo. Ir jāstudē nevis slimība, bet gan tās cēlonis, lai mēs varētu nonākt pie reāliem secinājumiem par to, kas jādara, lai no slimības izvairītos (profilakse) vai atbrīvotos (dziedināšana). Un, saprotot, ka slimību rada organisma piesārņojums, risinājums problēmai ir acīmredzams – attīrīšanās. Kā teicis krievu rakstnieks Maksims Gorkijs: “Nevajag cīnīties par tīrību: vajag slaucīt!”

Vēsturiski fakti, kas izmainīja oficiālās medicīnas kursu – meli uz kuriem balstās arī vakcinācijas teorija.

t.me/brivibasplatforma/339

___

IZMANTOTĀ UN IETEICAMĀ LITERATŪRA: 

www.phmiracleliving.com/microscop…

• Ethel Douglas Hume, Pasteur Exposed: The False Foundations of Modern Medicine, Bookreal, Australia, 1989. (Pirmais izdevums publicēts 1923.gadā zem nosaukuma “Bechamp or Pasteur?”)

• Antoine Bechamp, The Blood and its Third Element, Metropolis Ink, 2002.

• Nancy Appleton, Ph.D, Rethinking Pasteur’s Germ Theory: How to Maintain Your Optimal Health, North Atlantic Books, Frog Ltd., 2002

• Greg Fredericks, Darkfield Warriors: Your Definitive Guide to the World of Darkfield Live Blood Microscopy, An Instruction Manual

• Nancy Appleton, Ph.D, The Curse of Louis Pasteur, Choice, 1999

• J. H. Tilden, M. D., Toxemia Explained, Denver, Colorado, 1926

• Robert O.Young, Ph.D., D.Sc., Shelley Redford Young, L.M.T, Sick and Tired? Reclaim Your Inner Terrain, Woodland Publishing, 2001

• Annie Padden Jubb, Ph.D., David Jubb, Secrets of an Alkaline Body: The New Science of Collodial Biology, North Atlantic Books, Berkeley, California, 2004 • Александр Коток, Беспощадная иммунизация – правда о прививках, Новосибирск, «Гомеопатическая книга», 2006 г.

• Александр Коток, Прививки в вопросах и ответах для думающих родителей, Новосибирск, «Гомеопатическая книга», 2006 г.

• Walene James, Immunization: The Reality Behind the Myth, Bergin & Garvey, 1995

• Dr. Viera Scheibner, Vaccination: 100 Years of Orthodox Research, Co-Creative Designs, 1993

• Paul De Kruif, Microbe Hunters, Harcourt, Brace & World, New York, 1926.

• Gabriel Cousens,M.D., Conscious Eating,North Atlantic Books, Berkeley, California, 2000

• Harris L. Coulter & Barbara Loe Fisher, A Shot in the Dark: Why the P in the DPT Vaccination May Be Hazardous to Your Child’s Health, Avery Publishing Group, 1991

• Neil Z.Miller, Vaccines: Are They Really Safe & Effective? , New Atlantean Press, 2002

• Robert Mendelsohn, M.D., How to Raise a Healthy Child in Spite of Your Doctor, Ballantine Books, 1984

• Jamie Murphy, What Every Parent Should Know About Childhood Immunization, Earth Healing Products, 1995

• Walene James, Immunization: The Reality Behind the Myth, Bergin & Garvey, 1995

• Tim O’Shea, The Sanctity of Human Blood: Vaccination is Not Immunization, New West, 2001

• Randall Neustaedter, The Vaccine Guide: Risks and Benefits for Children and Adults, North Atlantic Books, 2002

• Dr. Viera Scheibner, Vaccination: 100 Years of Orthodox Research, Co-Creative Designs, 1993.

• Debbie Bookchin & Jim Schumacher, The Virus and the Vaccine: The True Story of a Cancer-causing Monkey Virus, Contaminated Polio Vaccine, and the Millions of Americans Exposed, 2004

• Leon Chaitow, Vaccination and Immunization: Dangers, Delusions and Alternatives, C.W. Daniel, 2004

• Neil Z. Miller, Vaccines, Autism, and Childhood Disorders: Crucial Data That Could Save Your Child’s Life, New Atlantean Press, 2003

• Catherine J.M. Diodati, Immunization: History, Ethics, Law and Health, Integral Aspects Inc, 1999.

• David Kirby, Evidence of Harm : Mercury in Vaccines and the Autism Epidemic: A Medical Controversy, St. Martin’s Press, 2005

• Harris L. Coulter, Vaccination, Social Violence, and Criminality: The Medical Assault on the American Brain, North Atlantic Books, 1990

• Robert S. Mendelsohn, Immunizations: The Terrible Risks Your Children Face That Your Doctor Won’t Reveal , Second Opinion Publishing, 1993

• Stephanie Cave, Deborah Mitchell, What Your Doctor May Not Tell You About Children’s Vaccinations, Warner Books, 2001

• Immunization Ploys – 30 Dirty Tricks Revealed: Your Guide to Making Wise Vaccine Decisions, Special Report by the Thinktwice Global Vaccine Institute. 

• Chemical Stew: Your Guide to Vaccine Ingredients, Special Report by the Thinktwice Global Vaccine Institute.

• FDA/U.S. Government Vaccine Database (Years 1990-2004) 

• Confessions of a Medical Heretic by Robert Mendelsohn, McGraw-Hill, 1990

• Eustace Clarence Mullins, Murder By Injection: The story of the medical conspiracy against America , National Council for Medical Research, 1995

***

"VAKCINĒT SAVU BĒRNU VAI NĒ - tas ir viens no vissvarīgākajiem lēmumiem, kādu jūs pieņemsiet sava bērna dzīvē. Es ļoti ceru, ka šajā lappusē apkopotā informācija palīdzēs jums veikt APZINĀTU IZVĒLI ar daudz lielāku pārliecību."
Aelita.
Aelita Folkmane-Burgere: "Obligātā" vakcinācija: mīti un patiesība".

***

Aelita Folkmane-Burgere daudzus gadus bija vakcīnrealitātes aktīva izgaismotāja. Līdz 2014. gadam… Pateicībā un piemiņā, BRĪVĪBAS PLATFORMAS redakcija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.