Sistēma, kāda tā ir – kam tiek atdotas balsis?

Šodienas vēlēšanu apmeklētība rādās būt diezgan zema – līdz 16.00 varas mediji ziņoja tikai par kādu 1/3 balsstiesīgo apmeklējumu. Līdz pašam vakaram gan jau būs mazliet vairāk, bet kopumā ņemot izskatās diezgan dramatiski. No vienas puses, tauta parāda savu attieksmi pret kangariem, no otras puses, viņiem jau pietiek kaut ar 1%, kas sabalso visus tos pašus atkal pie siles. Bet vai tas ir risinājums ilgtermiņā?

Kāds būs pašvaldību kadru sastāvs, to uzzināsim visai drīz. Taču šis stāsts nav par to. Tas ir par to, ka ir laiks paraudzīties ar citu skatienu uz to, par ko patiesībā cilvēki balso – kas ir šis pasākums, kurā cilvēka griba tiek nodota kaut kam, kas viņu pēc tam paverdzina un ko viņš izdara, iemetot savu balsi urnā. Vai tas nav dīvains rituāls, ja par to padomā mazliet dziļāk?

Ja Jums šķiet, ka balsojāt par kaut kādiem kandidātiem, personām, cilvēkiem, partijām vai to programmām, tad tā ir ilūzija. Jūs balsojāt par sistēmu. Daudzi dzirdējuši šo jēdzienu, bet ne visi līdz galam izpratuši, ko tas īsti nozīmē. Tā nav tikai partiju sistēma, korporatīvo klanu intereses un globālo institūciju komandu izpildes koloniālā administrācija, kas uzurpējuši varu, izveidojuši Satversmē neparedzētus veidojumus, koalīcijas un shēmas, kā to noturēt jau gadu desmitiem. Tā ir tikai aisberga virsotne.

Tā ir tāda pati no tautas atdalīta piramīdas augša, kā tas ir dolāra zīmē – no saimnieciskās un cilvēciskās realitātes atrauts varas monopols, kurā nokļūst tikai atkarībā no lojalitātes sistēmiskajiem uzstādījumiem, nevis profesionālajām spējām. Nu to jau daudzi būs sapratuši pa šiem gadiem, kāpēc tur vienkārši nenonāk cilvēki ar labiem nodomiem kaut ko darīt tautas labā, ja tādi viņiem bija, tad ātri tiek samaitāti un ja pa retam kāds vientuļnieks cenšas ko darīt, tad sistēmas spiedienu pārvarēt praktiski nav iespējams. Un tas ir tāpēc, ka šī sistēma pirmām kārtām ir jāizprot kā kolektīvā apziņa – vai nu cilvēks tajā iekļaujas un sāk domāt tā, kā vajag sistēmai, vai arī tā viņu nospiež un izmet. Visbiežāk vienkārši izmainās domāšana, vara un nauda ātri vien izlabo visas ‘nepilnības’ un vēlmes kaut ko darīt cilvēku labā. Tas arī ir iemesls, kāpēc tur nekas nevar mainīties, iekams nav izmainīta šī sablīvētā kolektīvā apziņa. Tā dzīvo savu dzīvi un pakļaujas vēl augstākām kolektīvām apziņām, bet pašā augšā ir visu redzošā acs, kas uz dolāra zīmes – tumsas sistēmas augstākā apziņa.

Līdz ar to, balsojot par jebkuru kandidātu, kas iekļaujas šajā sistēmā, Jūs balsojat par sistēmu, kurā nav ne tautas pašpārvaldes, ne privātīpašuma. Tas ir kā, nav – bet man taču pieder māja, mašīna, zeme vai mežs, daudzi iesauksies.  Taču pamēģiniet laicīgi nesamaksāt kādu kliķes izdomāto nodokli un drīz Jums vairs nebūs ne pašu celtās mājas, ne zemes. Un cik tālu tad var aizbraukt ar auto bez tiem pašiem nodokļiem, reģistrācijām, apskatēm un apdrošināšanām? Var šķist dīvaini, ja par to nepadomā, taču šajā sistēmā cilvēks bez birokrātu varzas nedrīkst savā dzīvē darīt neko un nepieder viņam nekas. Kad Davosas forums reklamē to, ka līdz 2030 gadam Jums nekas nepiederēs, bet Jūs būsiet laimīgi, viņiem taču nekas jauns nav jāizgudro. Ir tikai jāiedarbina jau esošie mehānismi un privātīpašuma ilūzija izgaisīs kā migla.

Senākos laikos ar bargiem nodokļiem aplika tikai iekarotās zemes un tautas – tāda bija okupācijas jēga – tagad ar tiem izposta pašu zemi un tautu. Nu lūk, par to visu Jūs arī balsojāt, lai tas turpinās tā būt. Tāpat arī par visām globālistu agendām, plāniem un ‘darba kārtībām’, kas tiem paredzētas līdz pat 2050. gadam.

Nu labi, tad boikotēt nav jēgas, balsot par partiju diktatūru tāpat. Kāda vispār ir izeja no šī apburtā loka?

Risinājums patreizējā situācijā varētu būt tikai viens. Satversmē ir 78. pants, ka 1/10 balsstiesīgo vēlētāju var ierosināt likumus. Ja mēs spētu vienreiz iespringt un savākt tos 155tk, ar kuriem izdarīt grozījumus šai pašā pantā, ka tautas iesaistei un likuma projekta iesniegšanai turpmāk pietiek ar 1/100 daļu, vienlaicīgi atceļot partiju karteļa sistēmu, lai var balsot par katru atsevišķu cilvēku, nevis par visu sarakstu, tad tas būtu pirmais solis ceļā uz tautvaldības sistēmu, kuras izklāsts ir pieejams Valda Šteina darbā ar attiecīgu nosaukumu – Tautvaldība.

Tālāk jau tur aprakstīti pavisam citi tautas pārvaldes modeļi, kuros darbojas nevis kaut kāda ierēdņu kasta, bet tautas sūtņi, kurus deleģē konkrētiem uzdevumiem un pārvalde notiek nevis ar matemātisku balsošanu, kur gandrīz puse var palikt neapmierināti, bet ar vienošanos, kad tiek atrasts risinājums, kas pieņemams visiem iesaistītiem. Tā ir dabiskā tautu pašpārvaldes forma, kāda tā tradicionāli vienmēr pastāvējusi, pirms varas uzurpatori ieviesa savu svešo hierarhiju arī pie mums.

Bet šīs pirmās izmaiņas Satversmē un partiju koalīcijas mafijas likvidācija jau būtu ievērojams panākums, kas ļautu turpmāk operatīvi tautai iesaistīties likumdošanas procesos un aktīvākā daļa varētu izteikt savu politisko gribu, veicot šādus referendumus par būtiskiem jautājumiem, reizi gadā vai tamlīdzīgi.  

Par to būtu vērts domāt, organizēties un balsot, cerams, ka tas mums arī sanāks. Līdz tam laikam varam balsot par eiro vai amero kangariem – kurš tur mazākais ļaunums, domājiet paši. Bet tas nav risinājums un posta sakne ir jāizravē līdz pamatiem. Šī ir tautai naidīga apziņas forma un varbūt tajā arī ir kāds mazākais ļaunums, bet tas ir tāpat, kā meklēt aizgaldā mazāk piecūkotu vietiņu tā vietā, lai izmēztu stalli un atvērtu durvis uz ārpasauli.

A. Vasiļevskis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.