Sirdsapziņa – latviešu fenomens

 Garīgais Ceļvedis

Visai Āriešu rasei, visām Baltu tautām, t.sk. latviešu tautai, kā Dieva laistām tautām  no dzimšanas  (ģenētiski ) piemīt tāda izcila un ārkārtēja parādība, baltu fenomens, kā sirdsapziņa jeb sirdsbalss jeb sirdsprāts (visus trīs lietošu kā sinonīmus). Tā ir latviešu patības sastāvdaļa, tā ir arī latviskā dzīvesveida neatņemama parādība un esamības sastāvdaļa.  Svešzemnieki pēc Latvijas iekarošanas savos likumos to arī nekādi nav varējuši iegrožot, vienīgi centušies to izskaust. Svešzemnieku problēma ir tā, ka viņi to nesaprot un neizprot, jo viņiem tās nav – vienkārši ģenētiski nav, jo to Dievs ir devis tikai  baltu tautām. Vārdu „sirdsapziņa” jūs pat nevarat iztulkot kādā citā valodā, jo nav pretī tāda vārda. Jauktajām tautām – demosiem, kuras sajaukušās ar baltu tautām, tā var būt un var nebūt, viss ir atkarīgs no asimilācijas pakāpes.

Vienkāršs jautājums –  Kas ir sirdsapziņa? Parastā atbilde ir – sirdsapziņa ir sirdsapziņa, un viss – skaidrojumu neesot, jo tas ir transcendentāls jēdziens, latviski būtu – jēdziens, kurš nav ne loģiski, ne jutekliski izprotams, tas, kas atrodas aiz izzināmības robežām. Sava taisnība jau šajā skaidrojumā ir, un lai arī tā būtu, tomēr pamēģināsim ieskatīties šajā latviešu fenomenā.

Sirdsapziņa ir salikts vārds un  jēdziens:  sirds un apziņa,  tāpēc varētu likties, ka tas ir ierindojams vienā virtenē ar pašapziņu, vēsturisko apziņu, tiesisko apziņu, sabiedrisko apziņu,  dievapziņu, jeb reliģiskos valgos esošajiem – reliģisko apziņu. Bet tieši pirmais salikteņa vārds – sirds, šo vārdu paceļ daudz augstākā līmenī kā vienkārši apziņa.  Ja apziņa ir saistīta ar prātu, sapratni, domāšanu, tad sevi apzināties faktiski nozīmē sākt domāt.  Ko tad baltu tautas saistīja un saista ar sirdi? Par sirdi, nāk no sirds  latvieši uzskatīja kaut tādu, kas nāk no dvēseles, nevis prāta, un dvēsele mīt sirdī, nevis galvā, tāpēc sirdsapziņu sauc arī par sirdsprātu (tikai nedomāsim plakani un vulgāri).  

Sirdsapziņa ir augstākā tikumiskā apziņa, plus tikumiskā apjausma (bez loģiskiem slēdzieniem), plus tikumiskā intuīcija jeb nojauta,  plus labā un ļaunā iekšēja apzināšanās, plus neapzināta labā un patiesības mīlestība. Sirdsapziņa rada izjūtas un sajūtas, kuras modina un rosina uz patiesību un labestību. Sirdsapziņa rada lab-sirdību. Patiesības stāsts ir sirdsklāsts, tīra dvēsele ir sirdsšķīsta, draugs bez aprēķina un viltus ir sirdsdraugs. Tā rada netīksmi, derdzīgumu un riebumu  pret tikumiski slikto, attur no meliem un ļaunā, tāpēc mēs sakām – tīra un netīra sirdsapziņa. Tātad sirdsapziņa ir daudz apjomīgāka – saturīgāka kā tikumība. Pieminot intuīciju, neaizmirsīsim, ka šobrīd  intuīcija zinātnē ir vispāratzīta kā izziņas forma, kurai es gribētu pievienot arī atklāsmi kā izziņas formu. Atklāsme ir Dieva dota un ne tuvu nav katram zinātniekam un pētniekam piemītoša.

Sirdsapziņa kā vērtētājs un iekšējs mērs 

Dzejiski sirdsapziņu dažkārt sauc par „dvēseles slēptuvi”, kurā atsaucas katrs rīcības vērtējums –  apstiprinājums vai noliegums – vai tā ir neglīta vai labestīga, vai tā ir slikta vai ļauna rīcība. Sirdsapziņa spēj atšķirt dažādu rīcību. Sirds cilvēks jeb sirdscilvēks – cilvēks, kuram ir augsti attīstīta un kopta sirdsapziņa. Par cietsirdīgu savukārt tiek saukts tāds, kuram bijusi cieta sirds – t.i.,  nav bijis labestīgs, vai pat bijis ļauns un skaudīgs. Kaut ko darīt pēc sirdsapziņas nozīmē darīt ne tikai tikumiski, bet arī tā, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu. Mēs sakām -paveikt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Dažkārt jūs sakāt: „Guļ uz manas sirdsapziņas”, tas nozīmē, ka jūs  jūtaties kā vaininieks vai parādnieks un apzināties to, ka darbs  jums tik un tā būs jāizdara vai vaina jāatlīdzina, otra puse savukārt kļūst sirdīga, ka jūs to neesat izdarījis. 

Sirdsapziņas lieta un Sirdsapziņas tiesa

Svešzemnieki atnesa mums likumus. Līdz mūsu baltu tautu iekarošanai, mums bija tikai viens Likums – Dieva jeb Dabas, jeb Mūžības likums, bet visu mūsu dzīvi regulēja paražas un tikumība. Latviešiem cietumu nebija, jo visas likstas noregulēja Kopas vai  Pagasta, vai sliktākā gadījumā – Novada Tautas Sapulcē. Kaut kas līdzīgs kā tagad Saeima lemj par saviem deputātiem, kuri ir kaut ko nepieņemamu pastrādājuši. Toreiz katrs cilvēks bija suverēns un katram piemita imunitāte, kā šodienas deputātam. Bet visstingrākā tiesa bija Sirdsapziņas tiesa.  Pirmkārt jau Sirdsapziņas pārmetumi – sevis un citu radīti –  kā soģis. Kauns un  nodarītā pašapzināšana jau pirmkārt darbojās kā soģis. Otrkārt, publiski Kopas sapulces priekšā (pat komunistiem bija biedru tiesas, cita lieta, ko tur tiesāja un par ko tiesāja) kaunināt – nozīmēja radīt sirdasapziņas pārmetumus un atbildību par slikti izdarīto. Radītais kopas  derdzīgums pret vainīgo bija „jāizpērk” ar kādu labestības darbu cietušajam.  Kopas Sirdsapziņas tiesa nozīmēja, ka  katrs kopas loceklis kā tiesātājs  tiesā pēc savas sirdsapziņas.  Kopa latviešu brīvības laikos  bija mazākā sociāli teritoriālā vienība, kura sastāvēja optimāli  no deviņām Lielģimenēm. Tā ir sabiedrības organizācijas forma, pēc kuras mums, tautai, vajadzētu šobrīd pašorganizēties, lai mēs nonāktu pie tautvaldības.

Ja kāda  politbrigāde  šos  latviešu jēdzienus no sirds un sirdsapziņa  izmanto savā nosaukumā, politikā  vai vispār lieto programmā, un tā neiztur sirdsapziņas tiesu, tad tā viegli var kļūt par latviešu zaimotājiem. Tā kā tas ir ārkārtīgi riskants pasākums, tāpēc mans ieteikums ir tos labāk lieki necilāt, lai nenonāktu konfliktā ar Dievu. Savā laikā pat komunisti teica, ka viņu vadonis un komunistiskā partija ir tautas prāts un sirdsapziņa, bet īstenībā šķiriskā apziņa nemaz nepieļāva sirdsapziņas eksistenci kā tādu. Loģiski, ka komunistiskā partija beidza savu pastāvēšanu kā noziedzīga organizācija un visi tās biedri, tātad bijušie komunisti, arī beidza kā noziedznieki.  Tur, lūk, noved Dieva zaimošana.  Paskatieties uz šodienas politiķiem un viņu pārstāvētām politbrigādēm, kā jums liekas – vai viņiem ir sirdsapziņa? Vai varat nosaukt kaut vienas politbrigādes brigadieri vai biedru, kuram būtu šī sirdsbalss?

Āriešu rases Tikumības Kodekss nav iedomājams bez  sirdsapziņas.  Ja valstī valda Likums, tad sirdsprātam tur nav vietas, jo nevar taču šo fenomenu ietvert Likuma rāmjos, tāpēc vienīgais ceļš, kurš mums ejams, ir Tautvaldība, kur valda Tikumība, Paražas, Sirdsgudrība un Prāts, nevis Likuma pants.



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook