Quo vadis?

(Latvija, 2021.g. marts, 2. red.)

Pēc ilgām pārdomām, vērojot situācijas attīstību, nolēmu, ka pienācis laiks uzrakstīt to, ko vajadzētu, kas nepieciešams man, manai ģimenei un varbūt noder vēl kādam.

Tas, kas man jāuzraksta nepatiks nevienam, ieskaitot mani pašu. Tā ir izpratne par reālo lietu stāvokli un virzību. Par to, kas mūs sagaida un ar ko nāksies sadzīvot. Bez rozā brillēm, bez lētiem jokiem, bez nepamatota optimisma, bez ezotēriskas sajūsmas un pašapmāna.

Kur mēs esam, kādi mēs esam un kam jāgatavojas ne tik daudz materiāli, cik mentāli. Ko darīt, kā rīkoties, kādas ir iespējamās problēmas un to risinājumi.

Pietiks par un apkārt. Ķeršos pie lietas.

Gribam vai nē, bet šobrīd mēs dzīvojam Transnacionālu Globālistu pārvaldītā pasaulē. Mūsu valsts (SIA Latvija), tās pārvaldes orgāni, likumdošana, mediji – tas viss lielā mērā ir fikcija. Vismaz tiktāl, cik to spēj ietekmēt pati tauta.

Ārējos pārvaldes orgānus, kuri izmanto vietējos kangariņus, lai realizētu savus plānus un mērķus, ne mazākā mērā neuztrauc, kuras tieši personālijas vai partijas darbosies kopējā virzienā. Galvenais, nepieļaut cilvēku iespējas darboties un apvienoties ārpus Sistēmas. Un ar apvienošanos es nedomāju dažādas kustības, biedrības un apvienības vairāk vai mazāk harizmātisku līderu vadībā.

 Ar īstenu apvienošanos es domāju savstarpēju diskusiju, plānošanu, darbības koordinēšanu ikdienas (ģimeņu/mājsaimniecību) līmenī. Aci pret aci. Tikai šādā līmenī apvienošanās ir patiesi bīstama Sistēmai, jo tā nespēs šāda veida apvienības novirzīt sev vēlamajā gultnē, ko viegli var izdarīt “iefiltrējot” vajadzīgos cilvēkus kustībās, vai pat  vienkārši no nekurienes radot nepieciešamā novirziena kustību.

Mēs esam Globālo “prediktoru” spēles lauciņā, tāpat kā visi mūsu kaimiņi apkārt, varbūt pagaidām izņemot Baltkrieviju, kura vēl nelielā mērā saglabājusi kripatiņu tiesību uz pašnoteikšanos dažos jautājumos. Tas ir pagaidām…

Kas tad tiek gatavots līdz aptuveni 2035. gadam (arī SIA Latvija teritorijā)?

Tā saucamais “elites” plāns:

  1. Teritorijas maksimāla depopulācija, atstājot tikai nelielu daļu bērnu un pusaudžu. Jebkurš cilvēks vecāks par 10-12 gadiem, “elitei” perspektīvā var kļūt bīstams.
  2. Totāla atlikušo bērnu kontrole nākamajā paaudzē caur digitālo apmācību, “izskolojot”  tos īpašā veidā, radot jaunu paaudzi, kura nesāks uzdot neērtus jautājumus.
  3. “Gudrās pilsētas” elitei, kuras apkalpos roboti + izaudzinātā un ģenētiski “uzlabotā” jauno vergu suga. Nav informācijas, ka Latvijas teritorijā šādas pilsētas vispār būtu ieplānotas.
  4. Jebkuru cilvēktiesību, ieskaitot privātīpašuma tiesību likvidēšana, nomainot tās ar universālās tolerances, universālās vidējās labklājības un “zaļās domāšanas” ideju.
  5. Nebūs nekā privāta, izņemot “augstākā līmeņa” pārvaldniekiem, “nepieciešamo pārvaldes funkciju veikšanai”.
  6. Nekādas privātās dzīves un nekontrolētas bērnu radīšanas. Jebkura brīvdomība tiks likvidēta, darbība reglamentēta un nesankcionētas darbības tiks strikti sodītas.
  7. Pilnīgs skaidras naudas norēķinu aizliegums. Nauda būs tikai digitāla/virtuāla un tās jēga vairāk atgādinās “bonusus” datorspēlē. Ja uzvedīsies labi – saņemsi “bonusu”. Ja neuzvedīsies, zaudēsi kādu no esošajiem “bonusiem”.
  8. Jebkuras nacionalitātes, rases un dzimuma jēdzienu noliegšana. Kultūras mantojums tiks digitalizēts un noslēpts. Vai atsevišķos gadījumos – likvidēts. Universālai leiputrijai būs vajadzīga tikai vienota standartizēta domāšana. Jebkura brīvdomības izpausme būs novirze no normas.
  9. Visi morālie aspekti un standarti tiks aizstāti ar vienu: “Būt noderīgam pasaulei (patiesībā – saimniekiem)”. Jebkuros veidos.

Apmēram šāds ir plāns, kuru mēdz maskēt zem nosaukuma Sustainable Development Strategy (Ilgtspējīgas attīstības stratēģija). Virspusēji tas tiek pasniegts kā rūpes par kultūras vērtībām un zaļās vides saglabāšanu.

Mūsu atkarība no Sistēmas.

Tikai daži piemēri:

  1. Pietiek “globālistiem” vienā nejaukā dienā pieņemt likumu, ka vecāki nav tiesīgi rūpēties par savu bērnu, ja nevakcinējās paši vai bērni un viss. Tajā pat brīdī viņi būs piešķīruši sev tiesības jums/mums bērnus atņemt. Tāpat kā viņi piešķīra sev tiesības bērniem uzspiest maskas un tālmācību.
  2. Pietiek “globālistiem” vienā nejaukā dienā aizliegt skaidrus norēķinus un atslēgt digitālos kontus sistēmai nelojāliem cilvēkiem un mēs uz sitiena nokļūstam vecā labā bartera pelēkajā zonā. Lai kaut ko “barterētu” kaut kas jāražo, jāaudzē, jāmāk… Cik gatavi mēs tam esam?
  3. Pietiek “globālistiem” vienā nejaukā dienā pieņemt “Zaļās drošības” vai kādu citu skaisti nosauktu likumu, neitralizējot tiesības uz privātīpašumu un mēs visi draudzīgi esam uz ielas (vai attiecīgi darba nometnē). Kas mūs no tā pasargās?
Svarīgākais jautājums ir kā mēs šo murgu varam apstādināt vai novērst?

Lai saprastu problēmas būtību – mēs esam situācijā, ko šahā sauc par cugcvangu. Tā ir situācija, kad jebkurš mūsu gājiens spēlē tikai pasliktinās mūsu esošo pozīciju. Spēlējot svešā lauciņā, nav iespējas diktēt savus noteikumus vai jebkādā citā veidā ietekmēt spēles organizatorus.

 No spēles var izvairīties tikai vienā gadījumā – pārtraucot spēli un aizejot no spēles galda. Mūsu problēma ir tāda, ka vairs nav, kur aiziet. Visur notiek tā pati spēle, tie paši noteikumi.

Šodienas  tehnoloģijas nodrošina daudzkārt lielākas iespējas apspiest jebkuru brīvdomību vai rīcību ārpus Sistēmas (spēles laukuma), salīdzinot ar “kulaku” likvidācijas vai nacistu nāves nometņu laikiem. Nevarēs paslēpties mežā, vai cerēt, ka Sistēma aizmirsīs par tevi un liks tevi mierā.

Ne jaunas vai ārkārtas vēlēšanas, ne jaunas partijas, ne “jauni garīgie līderi”, ne revolūcijas vai sacelšanās nestrādās. Tam ir vienkāršs iemesls – pašorganizācijai nav resursu, vienotības, plānošanas, izstrādātas taktikas un kopējas stratēģijas. Šo nosacījumu izpildei nepieciešams laiks, vienots organizatoriskais centrs un ievērojami resursi.

Nav ne vienotu mērķu, ne vienotas idejas, nav aizsardzības un resursu neatkarības. Lai ietu pret sistēmu, nav pat viennozīmīga atbalsta iedzīvotāju vidū.

Spēles saimniekiem ir gan idejas, gan mērķi, gan resursi. Un diemžēl lielā mērā arī atbalsts nekritiski domājošā iedzīvotāju vairākuma vidū.

Jūs teiksiet, bet pamazām tauta mostas. Jā, tas ir labi. Bet kam tieši mostas? Stihiskai revolūcijai? Jaunām partijām un vēlēšanām? Jauniem “Līderiem”, kurus piedāvās Sistēma kā “pareizo izvēli”? Jo tikai tāda veida mošanās ietilpst spēles plānā.         Viņiem netraucēs, ja tautas iznīcinās vietējās koloniālās administrācijas. Tas būs lielisks iemesls izvirzīt ideju par jaunu  pārvaldes kārtību. Jauno Pasaules Kārtību…

Tos, kas mēģinās mainīt spēles noteikumus vai radīt savu spēles laukumu likvidēs bez žēlastības.

Tāda ir situācija. Bez maskas.

Tagad gaišāki toņi. Iespējamie risinājumi.

No visa augstāk minētā izriet, ka mums ir vismaz trīs galvenie uzdevumi:

  1. Pašiem gatavoties, izglītoties un mācīties tam, ko mēs spēsim piedāvāt citiem cilvēkiem, kuri arī mēģinās iet ārpus sistēmas. Lai katram būtu, ko piedāvāt barterā. Tas var būt produkts, zināšanas, prasmes kā arī fiziskais spēks.
  2. Turpināt informēt līdzcilvēkus par šādu ceļu un, savstarpēji izdiskutējot, atrast variantus kā iziet no sistēmas. Radīt savu spēles laukumu. Jāatceras, ka Sistēma var sabrukt vienā mirklī – pietiek tikai globālā līmenī atslēgt elektrību.
  3. Izvairīties no jebkurām agresīvām vai potenciāli vardarbīgām akcijām. Mums jārada sava vide, kurā mēs gribētu dzīvot, nevis līķiem klāts karalauks. Tas gan nenozīmē, ka nav jāgatavojas sevis, savu tuvinieku vai sadarbības partneru aizstāvībai.
Noslēgumam.

Mums ir tikai viena neliela iespēja iziet ārpus Sistēmas. Bīstama, grūta un neparedzama, bet vienīgā, kas ļaus saglabāt savu Cilvēka statusu un nodrošināt Cilvēcīgu nākotni bērniem.

Sākot sadarbību no pamatiem: Cilvēks – Cilvēks, Ģimene – Ģimene līmenī.

Pamazām sadarbību paplašinot. Ne mākslīgi sasaucot domubiedru baru, bet organiski sajūtot un atrodot Savējos Cilvēkus.

Rodijs P.

t.me/brivibasplatforma/522

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.