Pretošanās stratēģija

13. decemrī plānotās – aizliegtās akciju noskaņās nelielas pārdomas par visu šo pasākumu efektivitāti un pretošanās iespējām kā tādām. Vai vispār ir iespējams panākt kaut kādas izmaiņas tādā veidā, kā tas tiek pasniegts – lūk, izejot ielās desmit vai simts tūkstošiem, režīms nobīsies?

Prakse rāda, ka tā nenotiek. Tādiem pasākumiem ir cits efekts, tas ir sanākšana, psiholoģiskā atbalsta sajūta, ka mēs esam tomēr kopā un nevis katrs atsevišķi, līdzīgi domājošo satikšanās un varbūt arī ideju apmaiņa – kaut kāda tālāka organizēšanās – tas viss ir lieliski un tas viss ir vajadzīgs. Bet domāt, ka pati šāda akcija kaut ko mainīs režīma plānos, gan ir naivi. Tas notiks tikai tad, ja kaut kas mainās globālā apmērā un cilvēki izdara pareizo pretošanos, par ko mazliet vēlāk.

Tad arī šeit var kaut ko panākt, vismaz tam būtu daudz lielāka jēga. Visādi citādi, varas sagrābšanas eiforija ārkārtas stāvoklī ir tas pats, kas savulaik III Reihā veiktā dedzināšana, pēc kuras steidzami tika izdoti visi tie likumi, kas tad arī deva fīreram neierobežotu varu. Un arī vietējā režīma kontekstā mēs ar katru dienu tiekam padarīti aizvien beztiesiskāki – tas jau attiecas arī uz svītru koda īpašniekiem, kur pats fakts, ka viņiem regulāri draud ‘revakcinācija’  un privilēģiju atcelšana par nepaklausību – tas taču ir psiholoģiski drausmīga sajūta – savukārt nešpricētiem cilvēktiesību šobrīd nav vispār. Tas var radīt spontānas protesta akcijas, kad izmisums un bads būs īsts, tāpat var arī rakstīt visādas vēstules amatpersonām, bet tas arī neko nedod un nu jau tam jābūt skaidram.

Attiecībā uz protestiem, ja pūlim nav labi organizēta struktūra, izstrādāta taktika, kā tas ir, piemēram, Honkongā, kur viņi pārvietojas un veikli izvairās no sadursmēm, izmantojot dažādas viltīgas metodes un iekārtas, tad parasts bars, kas sanāk kopā un padzied dziesmas vai kvēli parunā, režīmam ir pie vienas vietas – ja tas nejūt pastāvīgu spriedzi un reālas darbības, kas apdraud visa plāna īstenošanu. Tad ir jābūt pareiziem apstākļiem, īstajam brīdim, labai organizācijai un vajadzīga vēl kaut kāda šķelšanās paša režīma vidū, tikai tad tam var būt kaut minimāla jēga. Mums ne tuvu nav sapratnes un organizācijas, kā tas ir kaut vai Francijā ar dzeltenajām vestēm, kas to dara regulāri un vismaz režīmam nemitīgi ir jādomā par viņiem un jāreaģē. Vārdu sakot, tieša cīņa ar režīmu kā tādu tiešā veidā nav iespējama, vismaz ne pie mums – tas varbūt ir iespējams ASV, kur katram ir ieroči un tur tas var būt īsts pilsoņu karš.

Mums atliek tikai tā saucamās bezstruktūras darbības. Un tas nozīmē cīņu ne ar pašu režīmu un policajiem ielās, bet ar režīma plāniem. Pēc iespējas tos boikotēt, vilkt laiku, izmantot visas iespējas un vienkārši nedarīt to, ko viņi grib uztiept. Vai nu tā būtu špricēšanās, vai QR kodu izmantošana. Režīms jau nemaz nevar tos visur ieviest un vēl pārbaudīt, nav tādu resursu – gluži vienkārši parasts to vietu boikots, kur tas notiek, ir pietiekoši efektīvs pasākums un tas neprasa nekādu konfrontāciju vai nemierus – boikota un streika brīnišķīgākā īpašība ir tā, ka tie vispār neprasa neko darīt, bet tieši otrādi – vienkārši nedarīt uztiepto. Un jābūt gataviem to darīt ilgstoši, jo citādi dažu mēnešu laikā pierodot pie vienas verdzības līmeņa tūlīt seko nākamais un cilvēks vēl vairāk tiek pielīdzināts vergam.

Vai nu tie būtu kādi flešmobi, vai citas organizētas akcijas – realitātē tam vienkārši vajag pamosties arī tiem, kas tos kodus izmanto – daudzi no tiem tūlīt nonāks situācijā, kad tāpat skaitīsies nedašpricēti. Varbūt viņi būs sapratuši, ka režīms ir melojis un pievienosies cīņā par brīvību. Jo galvenais šādas pretošanās elements ir masu kustība un nepārtrauktība, jeb vienkārši bezdarbība, kad režīms nesasniedz iecerēto vienkārši tāpēc, ka cilvēki to nedara un ir spiests mainīt taktiku vai atteikties no plāna – tam nav mehānisma, kā tas var strādāt pret šo elementāro taktiku, tas neko tad nevar izdarīt – tas spēj tikai izvērst teroru pret tiem, kas pretojas aktīvi, protestē un iet konfrontācijā, bet pret tiem, kas vienkārši ignorē nelikumīgās prasības, kaut ko izdarīt ir grūti, ja tā ir pietiekoši plaša kustība, tad ar to pilnīgi pietiek, lai panāktu savas tiesības.

Tad, ka režīmā parādīsies plaisas, tad var arī mainīt taktiku un izvērst aktīvākas darbības, bet fokuss šeit vienmēr jāpatur tieši uz plānu izjaukšanu, nevis karu ar tā ieviesējiem tiešā veidā. Ja mēs paliekam cilvēki, tad režīma plāns padarīt mūs par veterināri piespiedu potējamiem dzīvniekiem ar derīguma termiņu nevar notikt.

Tie, kas gribēja tā dzīvot, ir manāmi aplauzušies un nekas atcelts netiks, būs tikai vairāk terora pret visiem. Arī boikota stratēģija nav nemaz tik viegla un tā ir jāplāno un jābūt gudrākiem par bandītiem – kas tie tādi īsti ir un kam tad pieder vara šajā valstī?

One thought on “Pretošanās stratēģija

  1. I like what you guys are up too. Such smart work and reporting! Keep up the superb works guys I’ve incorporated you guys to my blogroll. I think it’ll improve the value of my web site :).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.