Pazemošanas dinamika: pēc Omikrona vienmēr seko Pī

Vai jums ir nācies redzēt, kā pakāpeniski attīstās varmākas un upura attiecības? Lai kāds vardarbības veids tas nebūtu – psiholoģisks, emocionāls vai brutāli fizisks, ir viena kopīga iezīme: varmāka nekad “neatskaņo” uzreiz visu sarakstu. Iedomājieties, ja kāds varmāka atklāti pateiktu: “Pēc kāzām es tevi pazemošu, sitīšu, turēšu bailēs tevi un bērnus, atņemšu naudu un telefonu, neļaušu tikties ar radiem un draugiem, kontrolēšu katru tavu soli, izdomāšu arvien jaunus ierobežojumus, piespiedīšu nodarboties ar prostitūciju, varbūt sakropļošu un (nejauši) nogalināšu…

” Realitātē viss sākas pamazām – ar paceltu balsi, “nevainīgu” dzēlību, pirmo iedunkāšanu. Turklāt topošais upuris pats izdomā attaisnojumus varmākas rīcībai: “viņš bija noguris un stresā”, “es jau esmu tāda glupa un neveikla”, “nebiju izdarījusi, kā vajag”.

Pie pilnā vardarbības saraksta viņi nonāk dažu gadu laikā, kad ir jau daudz par vēlu un upuris bez ārējās palīdzības vairs nespēj neko mainīt.

Līdzīgi attīstās pazemošana skolās, darba vietās un slēgta tipa iestādēs. Sākas ar it kā nekaitīgu “padod – atnes – pacel – izmazgā”, toties finālā robežas nosaka tikai varmāku izdomas spējas. Bet, ja uzreiz sāktu ar pilnu pazemojumu sarakstu, pat vislēnprātīgākais un bailīgākais cīnītos kā lauva.

Tieši pēc šī mehānisma nu jau divus gadus veidojas varas režīma un tautas attiecības. Ja pirms diviem gadiem pateiktu, ka ierobežojumi nekad nebeigsies, ka visur būs jāvalkā maskas, ka cilvēki tiks šķiroti, pie veikaliem stāvēs rindas, biznesi tiks iznīcināti, bez QR koda nevarēs strādāt, bet koda viltošanu pielīdzinās terorismam, vakcinācija būs jāveic ik pa trim mēnešiem, vakcinēties spiedīs arī pavisam mazus bērnus un tiks atņemtas pamata cilvēktiesības, tauta vienprātīgi izietu ielās. Arī vecie, slimie, bailīgie, labticīgie un režīmam lojālie. Jo nekāda (mazvarbūtīgi) pieļaujama nāve no kovida nav šausmīgāka par šādu dzīvi.

Bet tos, kas jau sākumā prognozēja tieši tādu scenāriju, pārējie sauca par sazvērestības teoriju apmātiem. Nekā tāda taču nav! Nu, pasēdēsim mēnesi lokdaunā. Nu, nepirksim zeķubikses. Neiesim dažas nedēļas uz kafejnīcām. Naktīs nerādīsimies uz ielas. Visur staigāsim maskās, demonstrējot paklausību. Brīvprātīgi novakcinēsimies – tie, kas paši grib, un reizi par visām reizēm. Kā jebkurās klasiskās vardarbības attiecībās ir solījumi, ka tūlīt – tūlīt viss būs labi, ka šī ir pati-pati pēdējā reize, ka nekad nekas tāds vairs neatkārtosies. Un “mazie medusmēneši”, kad daļa no iepriekš atņemtajām (!) tiesībām tiek atdotas – ierobežotā apjomā un uz laiku, upura turēšana nepārtrauktās bailēs no iedomātām briesmām “tur, ārā” un atkarībā no varmākas, vainas apziņas radīšana – “ja visi būtu paklausīgi un nepretotos varmākam, tad viņš izturētos labāk”. 

Sabiedrības šķelšana un veselīgi domājošās daļas padarīšana par vainīgo – kā karā: okupācijas režīma veiktajās represijās nav vainīgi okupanti, bet gan tautas pretošanās kustība, kas viņus uz to provocē.

Un tagad esam situācijā, ko pirms diviem gadiem nevarēja iedomāties pat lielākie pesimisti. “Būsteris” ik pa dažiem mēnešiem, cilvēku šķirošana, kodu un dokumentu pārbaudes kā okupētā valstī, darbs un mācības maskās, medicīniskas iejaukšanās padarīšana par faktiski obligātu, pilnīgi izjaukts mācību process skolās, ķeršanās arī pie pašiem mazākajiem. Cenzūra un pašcenzūra. Propagandas un baiļu mašinērijas darbināšana ar pilnu jaudu 24/7.

Rezultāts – kā zināmajā fabulā: pamazām un viņai pašai gandrīz nemanāmi no iepriekš ņiprās vardes ir izvārīts buljons. Vēl ticat valdības solījumiem?! Grieķu alfabētā pēc Omikrona seko Pī…

Ilmārs Jargans

www.mainampasauli.news

6 thoughts on “Pazemošanas dinamika: pēc Omikrona vienmēr seko Pī

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.