Par ozoliem, simboliem, tīru sirdi, saknēm debesīs un vēl šo to.

Ozola – izturības un varenības simbola dzīvības spēks nāk no saknēm. Pareizāk – caur saknēm, no zemes. Jo nekādas saknes nepalīdzēs plaukt un zelt, ja tām nebūs, kur ņemt valgmi. Bet valgmi dod pats Dievs. Tā nu Viņam labpaticies zemi iekārtot. Bet vērīgs cilvēks dabā bieži vien saskata kādu līdzību vai pamācību. Arī tautas valoda ir caurvīta ar novērojumiem un līdzībām. “Vīrs kā ozols” – mēdzam teikt.

Kādreiz, kad Latvijai vēl bija sava nauda, arī pieclatnieku rotāja ozola attēls. Nu lati izzuduši ar visiem ozoliem. Nepasargāja šis simbols. Simboli nevar cīnīties mūsu vietā; ja ozola varenums, izturība un dziļās saknes nevizualizē tautas sīkstumu, gara spēku un spēju pastāvēt visās vētrās, tas ir tikai attēls. Un viss. Tādēļ jau simboli ir simboli, ka kaut ko simbolizē, kaut ko izsaka, kaut ko vēstī. Aiz tiem kaut kam jāstāv.

Simboliski ir arī tas, ka Latvijas ozolu birzis ir izzāģētas, bet daudzi jo daudzi Latvijas “vīri kā ozoli” ir nocirsti un aizvesti trimdā. Nē, nē, – ne jau roku dzelžos vai zem automātu stobriem. Vairumam no viņiem Latvijas hunta pielika pie deniņiem “ekonomisko” ieroču stobru. Ir tikai dabiski, ka cilvēks meklē, kur var izdzīvot.

Bet tur, svešumā, iesakņoties būs grūti, teju neiespējami. Saknes ir palikušas Latvijā, bet pieaugušam kokam izdzīt jaunas nav tik vienkārši.
Ar ozoliem tā kā būtu skaidrs, bet kur ir mūsu saknes? Vai tā ir Tēvzeme? Vai tā ir mūsu dzimta? Vai tās ir mūsu tradīcijas? Vai tā ir mūsu ticība? Kas ir tas enkurs, kas neļauj mūs aizpūst vai aiznest pa straumei? Kādēļ mēs, pārsvarā, spējam saglabāt imunitāti pret varavīkšņoto politisko spiedienu, pret kovidšova propagandu, pret vakcinatoru tīkojumiem, spējam izdzīvot ekonomiskā genocīda apstākļos un saglabāt veselīgu spriestspēju globālu melu laikmetā?

Sliecos domāt, ka tā ir dziļi mūsos mītošā dievbijība un sirdsapziņa. Ja cilvēks cenšās dzīvot godīgi, tad šī sirdsapziņas balss ir dzirdama pietiekami skaļi, lai viņu nevarētu pievilt nedz glumu politiķu tukšie solījumi, nedz pērkamu zinātnieku vai prostituētu žurnālistu paustie viedokļi. Atklāšu jums, draugi, noslēpumu – tīra sirds (sirdsapziņa) ir gudrāka par simts korumpētiem zinātniekiem kopā!

Tādēļ kādā senā grāmatā ir šāds ieteikums/brīdinājums:
“Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”

Manuprāt, dzīvībā ietilpst arī patiesība un taisnība. Nu neticu, ka meli vai krāpšana var atnest dzīvību. Tādēļ arvien skaidrāk izprotu šķietami absurdo izteicienu “dzīvs mironis”. Šķiet, ka Latvijas politiski – ekonomiski – medicīniski sociālajā arēna darbojošies cilvēki visi ir dzīvie miroņi. Zombiji, tautas valodā runājot. Tas izskaidro viņu ārprātīgos lēmumus līdz pat idejai par drīz derīguma termiņu zaudējošo, potenciāli ārkārtīgi bīstamo, ģenētiski modificējošo vielu ievadīšanu Latvijas bērnu ķermeņos.

Šie cilvēki, faktiski – postcilvēki, vienkārši vairs nespēj sadzirdēt savas sirds, sirdsapziņas balsi. Viņi to ir pārdevuši un aprijuši. Viņiem vairs nav tās dzīvības un dzīvības spēka, ko tikai pats Dievs var dot cilvēkam. Tādēļ šie dzīvie miroņi savas dvēseles diskomfortu cenšās kompensēt ar materiālām lietām – negausīgu naudas un īpašumu grābšanu un vairošanu. Jo nekā cita viņiem un viņos nav… Ir palicis tikai kampšanas reflekss un pašsaglabāšanās instinkts.

Bet mēs – mēs pastāvēsim! Kāds vīrs jau senatnē teicis tā:
“Es visu spēju Tā spēkā, kurš mani dara stipru!”

Un es esmu pārliecināts: nav nekāda nejaušība, ka mums “iekritis” dzīvot tieši šajā – ekonomiskā, politiskā, sociālā un medicīniskā terora laikā. Tā ir mūsu iespēja un gods manifestēt uz šīs Dievzemītes to, kas tik ilgi bijis apslēpts – krietnumu, taisnīgumu, godīgumu un gara spēku! Un Visaugstākais mums palīdzēs zelt un plaukt, ja vien… ja vien mūsu saknes būs Debesīs!

Par ozoliem, simboliem, tīru sirdi, saknēm debesīs un vēl šo to.

t.me/brivibasplatforma/851

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.