Par dezinformāciju (6/6): Izzinošā domāšana un medijpratības pamati

Rakstu sērijas iepriekšējās daļas: “Kas ir dezinformācija?”“Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā”, “Cīņas ar dezinformāciju neviennozīmīgā daba”“Aktuāli dezinformāciju cīņu piemēri“ un “Neoliberālās inkvizīcjas aizmetņu apskats“.

Izzinoša domāšana kā dezinformācijas atpazīšanas un novērtēšanas priekšnosacījums

Izziņas spējas un izzinoša domāšana visos laikos ir bijusi viena no svarīgākajām cilvēka kompetencēm, no kuras esamības var būt atkarīga cilvēka labklājība, pārticība, veselība un pat dzīvība. Jo īpaši tā tas ir mūsdienu informācijas laikmetā. Ja cilvēks spēj adekvāti novērtēt realitāti, saprast kurš, kāpēc, kādā veidā un cik lielā mērā viņu mēģina dezinformēt, un novērtēt katras dezinformācijas un dezinformatīvās epizodes dabu, tad viņš spēs pieņemt konkrētai situācijai atbilstošāko lēmumu, optimāli pielāgoties valdošajām tendencēm un pat ietekmēt tās sev vēlamajā virzienā. Ja šādas sapratnes nav, tad cilvēks agri vai vēlu kļūs par vienas vai otras dezinformācijas upuri.

Dezinformācijas atpazīšanā un novērtēšanā pats svarīgākais ir attīstīta loģiskā un analītiskā domāšana, kā arī dzīves pieredzes un zināšanu faktoloģiskā bāze. Tas kopā dod iespēju cilvēkam laika gaitā atbrīvoties no jebkuras dezinformatīvas sistēmas valgiem. Un tā kā dzīves pieredze un zināšanas nāk ar gadiem, tad galvenā patiesības izziņu nodrošinošā īpašība ir loģiskā domāšana, kuru skolas gados izkopj intensīva matemātisku uzdevumu risināšana, bet jaunībā to var pilnveidot un attīstīt, arī apgūstot loģiku (tāpēc loģikas mācību priekšmetu pilnā apjomā būtu lietderīgi apgūt visiem vidusskolas, profesionālās izglītības iestāžu un augstskolu pirmo kursu apmācāmajiem). Ja loģiskā domāšana cilvēkam ir vāji attīstīta, tad…. viņš pat “baznīcā dabūs pērienu”. Šādiem cilvēkiem ir grūti palīdzēt.

Lai cilvēkam varētu attīstīties izzinoša domāšana, viņam, pirmkārt, ir jābūt zinātkāram. Viņam ir jāgrib uzzināt patiesību par to realitātes daļu, par kuru viņš iegūst vai uztver informāciju. Un, gribot uzzināt, viņam pašam sev ir jāuzdod daudzi “kāpēc?”. Kāpēc tā, kāpēc šitā, kāpēc ne citādāk? Un pašam arī jācenšas atbildēt uz šiem pašuzdotajiem jautājumiem. Ja tā dara, tad cilvēks vienmēr nonāks pie kaut kāda paša skatījuma par uztveramo objektu, kas sākotnēji visbiežāk būs daļēji vai pilnībā kļūdains.

Tālāk cilvēkam ir jāsaprot savas sapratnes un zināšanu ierobežoto dabu (nesamierinoties ar to un joprojām vēloties “visu zināt”), viņam ir jāšaubās un ir jābūt gatavam pārvērtēt savus uzskatus, un tos mainīt, ja tam tiek rasts pietiekams pamatojums. Ir nepārtraukti jāsalīdzina savi uzskati ar realitāti, un jākoriģē uzskati atbilstoši realitātei (nevis otrādi kā reizēm var sagribēties darīt). Ja tas izdodas, tad, pateicoties atbildēm uz daudzajiem kāpēc, cilvēks samērā ātri caur sevi sāks izlaist pietiekami daudz faktu, teoriju un uzskatu sistēmu, apgūstot tās un iegūstot neaprakstāmu to sapratnes pieredzi. Un tādā veidā cilvēks atrod patiesību, pietuvojas patiesībai vai saprot, kas pilnīgi noteikti nav patiesība. Tas tad rada to individuālās pieredzes (izziņas) faktoloģisko pamatu, bez kura esamības cilvēka apziņa grimst visaptverošās dezinformācijas purvā, un viņš neko nesaprot pat tad, kad tam visa nepieciešamā informācija ir pieejama.

Šajā domāšanas un izziņas procesā var izdalīt dažas domāšanas tehnikas, kuras palīdz pietuvoties patiesībai un saprast to, kas nav patiess.

*) Jācenšas saprast deklaratīvo loģiku. Tas nozīmē, ka ir jānotic vai drošības pēc – it kā jānotic (“pieņemsim, ka ir tā…”) izzināmā objekta pašdeklarācijai un jāmēģina savā prātā izveidot pilnu tā uzskatu sistēmu.

*) Jāveic loģiskā turpināšana. Tas nozīmē, ka ir loģiski jāpaturpina izzināmā objekta pašdeklarācija, lai saprastu tā deklarāciju loģiskās attīstības iespējamos virzienus (te gan būtiski ir nesaputroties un paturēt prātā, ka loģiskā turpinājuma rezultāts ir paša izzinošā subjekta secinājumu produkts).

*) Jāmeklē loģiskās kļūdas. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda izzināmā objekta pašdeklarācija uz loģisko kļūdu esamību un, ja tādas ir, tās sev prātā ir jānofiksē un jācenšas saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāfiksē vēsturiskās izmaiņas un jācenšas saprast to dabu. Tas nozīmē, ka ir jācenšas atcerēties iepriekš notikušo, agrāk stāstīto un pateikto. Tādēļ ir jāinteresējas par vēsturi, regulāri pilnveidojot savu vēsturisko notikumu sapratni, kā arī personiskām vajadzībām ir jāizveido un jāuztur faktoloģisko notikumu bibliotēka (jāsaglabā ieinteresējušās grāmatas, avīzes, žurnāli, rakstu izgriezumi un tas pats ir jādara ar elektroniskajiem ziņojumiem, rakstiem, grāmatām un cietiem failiem (saglabājot arī zīmīgākos ekrānšāviņus)). Un visa jaunākā informācija un pašdeklaratīvie objekti ir prātā jāsalīdzina ar iepriekš notikušo vai teikto, nepieciešamības gadījumā atsvaidzinot atmiņu ar ielūkošanos bibliotēkā. Šādas salīdzināšanas rezultātā jāmēģina saprast izzināmās parādības likumsakarības un fiksēt pretrunas, cenšoties saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpēc?”).

*) Jāiejūtas citu vietā. Jāiedomājas, “kā darītu es cita apstākļos un cita vietā?”, “kā justos es cita apstākļos un cita vietā?”. Tas palielina iespēju labāk saprast citus, viņu motīvus, domu gaitu, rīcības loģiku. Tai skaitā ļauj mēģināt ieskatīties nedeklarētajā un slēpjamajā.

*) Jāmeklē, jāpiemēro un jāpārbauda analoģijas. Labākai izzināmo parādību sapratnei jāmeklē un jāpiemēro analoģijas no labāk zināmām un saprotamām jomām. Un tās jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību.

*) Jācenšas formulēt un pārbaudīt likumsakarības. Vērojot un izzinot parādības, jācenšas pašam formulēt iespējamās likumsakarības, kuras ir jāpārbauda teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot to atbilstību realitātei.

*) Jāmācās no vēstures. Atbilstoši pagātnes notikumi un likumsakarības pēc analoģijas jāpiemēro šodienai (izzināmajām parādībām), jānovērtē, cik izteikta ir vēsturiskās atkārtošanās tendence (cik pamatota ir attiecīgā vēsturiskā analoģija) un tā jāpārbauda, teorētiski pārdomājot un ilgstoši novērtējot tās atbilstību. Tiesa, ir jāņem vērā, ka vēsture tieši un precīzi atbilstoši pagātnes notikumiem neatkārtojas. Mācīšanās no vēstures dod iespēju prognozēt tālāko attīstību, ja līdzīgas tendences agrāk jau ir izpaudušās.

*) Jāmēģina aptvert visa parādības kopa. Viena no būtiskākajām izziņas procesa nepilnībām, kuras rezultātā tiek pieļautas kļūdas vai netiek sasniegts izziņas relatīvais maksimums, ir objektīva vai subjektīva nespēja aptvert visu izzināmās parādības kopu, vēršot izzinošu uzmanību tikai uz daļu no parādības. Šo izziņas problēmu plaši izmanto arī manipulēšanā ar cilvēku apziņu. Pirmkārt, ir jāzin, ka šāda problēma pastāv un iespēju robežās ir jāminimizē tās izpausme. Plašākā skatījumā tas nozīmē, ka ir jācenšas būt iespējami universālam (jāmēģina apgūt nozīmīgāko jomu pamati, to filozofija) un izziņas procesā jāizmanto sistēmiska pieeja.

*) Jāizšķir galvenais un jāatsijā liekais. Daudzu faktu, faktoru, apsvērumu un informācijas pārbagātībā jāspēj noteikt pats galvenais, būtiskākais, kas nosaka izzināmā objekta un likumsakarību dabu. Ja šīs spējas nav, tad cilvēks nogrimst otršķirīgos vai nesvarīgos sīkumos un no lietu būtības maz ko saprot.

*) Izzināmie objekti ir jāklasificē. Izzināmajiem objektiem ir jānosaka būtiskākās to īpašības vai pazīmes un pēc tām tie ir jāsadala grupās (klasēs), kuras labākai sapratnei var sakārtot hierarhiskā koka veidā. Tas dod iespēju labāk pārskatīt un labāk orientēties lielā informācijas vienību daudzumā, labāk saprast konkrēto objektu vai parādību, kā arī uzlabot prognozēšanas precizitāti, jo objektiem ar vienādām būtiskajām īpašībām / pazīmēm ir līdzīgas vai vienādas sevis izpaušanas tendences. Tomēr jāsargās, lai objektu īpašības vai pazīmes tiktu noteiktas precīzi un tās tik tiešām būtu būtiskas, pretējā gadījumā klasifikācija var būt nevajadzīgi un traucējoši apjomīga, neprecīza, bezjēdzīga un izziņas procesam kaitējoša.

*) Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem. Nepārtraukti jāmeklē cilvēki, kuri ir gudrāki par pašu, jāklausās, ko viņi saka, jāskatās, ko tie dara, jānovērtē viņu morālā stāja. Jāmācās no gudrākiem cilvēkiem, jācenšas viņiem līdzināties un pārspēt tos, tai pat laikā jāpieiet viņu paustajam kritiski, viss pašam ir jāpārdomā, jāpārpārbauda un cītīgi jāmeklē iespējamās kļūdas vai neatbilstības realitātei, kas jāņem vērā. Jāsargā kļūt par “guru” vai tā mācību adeptu, jo līdz ar to patstāvīga izziņa kļūst ievērojami apgrūtināta vai vispār kļūst neiespējama.  

*) Nedrīkst zaudēt paškritiku un ieslīgt dogmatismā. Tā kā izzinošā domāšana ir saistīta ar nepārtrauktu operēšanu ar pieņēmumiem un versijām, kuru patiesuma pakāpe līdz galam nav zināma, ir ļoti būtiski nepārtraukti uzturēt augstu personiskās (individuālās) paškritikas līmeni. Tāpēc visu laiku pašam savi uzskati ir jākritizē un kā pret lielu vērtību ir jāizturas pret jebkuru ārēju kritiku. Ja cilvēkam nav pietiekams paškritikas līmenis vai arī tiek sasniegti intelektuālo spēju griesti, viņš riskē ieslīgt dogmatismā, kad par absolūtu patiesību tiek pieņemts kāds no izziņas procesa pieņēmumiem vai starprezultātiem, kuri daļēji vai pilnībā neatbilst patiesībai. Cilvēka uzskati tad “pārakmeņojas”.

Medijpratības pamati

Ja izzinošo domāšanu sašaurina līdz tam, ko pēdējā laikā sāk dēvēt par medijpratību, tad var izdalīt sekojošus principus, kurus kopumā var nosaukt par medijpratības pamatiem. 

Pirmkārt mediju un interneta saturā ir jācenšas identificēt klaji nepatiesus objektus (ziņojumus, video, fotoattēlus, apgalvojumus). Tam var noderēt arī daži oficiālās medijpratības padomi, pirmkārt, attiecībā uz koriģētu video, fotoattēlu, viltotu mājaslapu un sociālo tīklu profilu atpazīšanu. Šādu objektu esamība ir būtiska nepatiesa ziņojuma pazīme, ja vien tā nav parodija, kas ir jāvērtē citādāk.

Grūtāk identificējami ir nepatiesi apgalvojumi. Daļu no klaji nepatiesiem apgalvojumiem var atpazīt pēc to augstā “skaļuma” un paziņojuma neticamības līmeņa, kā arī vērienīguma. Kā universālu šādu ziņu novērtēšanas metodi var minēt nogaidīšanu un pārbaudi citos informācijas avotos: sākumā jācaurskata vairāki citi mediji, vai tajos nav sastopama līdzīga ziņa, pēc tam nedaudz jānogaida (no dažām stundām līdz divām dienām) un tad vēlreiz jācaurskata vairāki citi mediji; ja šāda ziņa nav parādījusies citur, tad tā visticamāk ir viltus ziņa (“feiks”). Ja šāda veida ziņā ir minēta kāda iestāde vai persona, kam ir zināma kontaktinformācija, tad ziņu var pārbaudīt, sazinoties ar šo iestādi vai personu. Tomēr bieži vien nepatiesi apgalvojumi nav tik viegli nosakāmi, un vēl jo vairāk – dezinformācija.

Universāla pieeja jebkuras informācijas pārbaudei ir vispusība. Informāciju var sāk uzskatīt par puslīdz droši ticamu tikai tad, ja to apstiprina vairāki savstarpēji neatkarīgi avoti. Tas nozīmē, ka viens no galvenajiem medijpratības pamatprincipiem ir savstarpēji neatkarīgu informācijas avotu dažādība. Pie tam, ja par kādu notikumu ziņo avots, par kuru ir aizdomas, ka tas var būt vienpusēji angažēts, tad šādu ziņu ir jācenšas pārbaudīt arī avotos, kas varētu būt pretēji angažēti. Citiem vārdiem sakot, katram pašam ir jācenšas noskaidrot pretējās puses nostāja, pilnībā neuzticoties žurnālistiem, kuri savā vairumā jau sen to dara tikai formāli “ķeksīša pēc” (ja dara vispār). Un tad, kad ir iegūta informācija no dažādiem un pretējiem avotiem par visu pušu nostāju, ir iespējams sastādīt savu priekšstatu, kas tad patiesībā ir noticis.

No tā arī izriet, ka ir būtiski spēt ātri novērtēt avotu komerciālo, ideoloģisko, organizatorisako un/vai valstisko piederību, lai ņemtu vērā potenciālo avota dezinformējošo komponenti un varētu pārbaudīt to informāciju citos, pirmkārt, oponējošos avotos. Bet, lai to labāk un precīzāk spētu, cilvēkam ir jābūt lietas kursā vismaz par nozīmīgākajiem politekonomiskajiem subjektiem (formālām un neformālām organizācijām un organizāciju grupām), kuri kaut kādu savu apsvērumu pēc mēģina ietekmēt (tai skaitā dezinformēt) sabiedrisko apziņu sev nepieciešamajā virzienā. Ja cilvēks nav informēts par subjekta, kurš to mēģina dezinformēt, esamību, īpašībām un/vai mērķiem, tad viņam ir grūtāk identificēt šī subjekta dezinformāciju, tāpēc vairums nozīmīgāko politekonomisko subjektu izmanto dažādas maskēšanās metodes, cenšoties apgrūtināt publikas spējas sevi atpazīt un tādēļ plaši izmanto pilnu dezinformējošu metožu klāstu. 

Ja tiek ziņots par kādu plašu notikumu, pasākumu, raidījumu, dokumentu, interviju, runu vai paziņojumu saīsināta atstāsta un nelielu fragmentu formā, tad ir lietderīgi sameklēt visu materiālu (pirmavotu) un caurskatīt pašam vai iepazīties ar to pilnībā (ja tas, protams, ir iespējams). Cilvēki, kuri tā dara regulāri, pietiekami drīz konstatē, ka mediju atstāsti bieži vien ir nepilnīgi, kļūdaini un/vai maldinoši. Citiem vārdiem sakot, ir jāizmanto informācijas pirmavoti.

Būtiskākā medijpratības spēja ir prasme novērtēt dezinformāciju un dezinformējošas epizodes, nosakot to atbilstības pakāpi humānai, nehumānai vai antihumānai ideoloģiski – reliģiskai uzskatu kopai. Tieši izejot no šāda novērtējuma ir jānosaka attieksme gan pret konkrētu dezinformāciju izpausmēm, gan pret subjektiem, kuri tās rada un izplata. Un tāpēc politekonomiskie subjekti, kuriem ir nehumāni vai antihumāni ideoloģiski – reliģiskie uzskati, visos iespējamajos veidos cenšas tos slēpt, rast tiem attaisnojumu, attēlot tos nepatiesi pozitīvā gaismā un sevišķi plaši un intensīvi izmanto dezinformatīvas metodes ar augstu melu un maldināšanas īpatsvaru. Kā šāda politiska subjekta vēsturisku piemēru var minēt Vācijas nacionālsociālistisko partiju ar Ā.Hitleru priekšgalā.

Lai veiktu tādu dezinformācijas novērtējumu, ir jāiepazīstas ar subjektu pašdeklarācijām un viedokļiem, jāvērtē to esošās un pagātnes darbības, jācenšas veikt viņu dezinformācijas analīzi, meklējot konsekvences trūkumu, dubultos standartus (kad pret vieniem ir viena pieeja, bet pret citiem pavisam cita), loģiskās kļūdas, darbību nesaskaņas ar pašdeklarācijām, visu veidu pretrunas (savstarpējās, ar citiem, ar iepriekš teikto, ar tagadējām vai pagātnes darbībām utt.) un manipulāciju ar sabiedrisko apziņu izpausmes.

Apskatītā medijpratības sapratne ir komplicēta, intelektuālo piepūli prasoša un šķietami nereāli pielietojama no vairuma cilvēku puses, bet tai nav alternatīvu, jo jebkāds vienkāršotāks medijpratības modelis ir salīdzinoši viegli izmantojams pat primitīvās dezinformatīvās shēmās, kad zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”.

Piemēram, kā viena no oficiālās medijpratības nostādnēm, kas plaši tiek komunicēta, ir dezinformācijas noteikšana pēc informācijas avota. Un tik tiešām, avota piederība var palīdzēt gan identificēt, gan novērtēt tā iespējamo dezinformāciju, bet šādas pieejas absolutizācija vai vienkāršošana ir krasi dezinformatīva, jo pat izteikti dezinformatīvs avots var saturēt patiesības elementus, un tas var būt sabiedriski ļoti noderīgs savu ideoloģisko, politisko un/vai ekonomisko pretinieku dezinformācijas identificēšanai un novērtēšanai. Tieši tāpēc demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvība un viedokļu dažādība tiek uzskatīta par lielu vērtību, kuras obligāts nosacījums ir arī dažādu un pretrunīgu dezinformācijas avotu esamības pieļaušana. 

Arī Latvijā šis oficiālās medijpratības paņēmiens ir viens no oficiālās dezinformācijas elementiem, kura mērķis ir diskreditēt sabiedriskajā apziņā valstiski, ideoloģiski un politiski nevēlamus alternatīvas informācijas avotus (pirmkārt, ar Krieviju saistītos un konservatīvas ievirzes), lai uz tā fona kā drošus un maksimāli ticamus izceltu savus avotus un to dezinformāciju (galvenokārt neoliberālas ievirzes). Tā ir dezinformācija, kam savā būtībā ir maz kas kopējs ar medijpratību.       

Nobeigumam

Spēja atpazīt dezinformāciju un sapratne par mūsdienu globālajām tendencēm, kuras attīstās cilvēku vairākumam arvien nedraudzīgākā virzienā, dod iespēju ietekmēt šos procesus un tos mainīt, samazinot vai novēršot varbūtību īstenoties sliktākajām iespējamībām. Pārfrāzējot Raini var teikt, ka tas ļaunā laiks, kurš šalkās trīc, tas nenāks, ja muļķi to nevedīs. Diemžēl viņi ved un diemžēl viņu ir pietiekami daudz.

Tāpēc nepieciešams, lai iespējami vairāk cilvēku apgūtu spēju orientēties dezinformācijas džungļos un beidzot ieraudzītu gan to antisabiedrisko virzienu, pa kuru cilvēce tiek virzīta, gan tos politekonomiskos spēkus, kas to dara, gan tās ideoloģiskās piesegtēzes un maldinošās metodes, kuras izmantojot pārāk daudzi cilvēki tiek pārliecināti, ka melns ir balts, gan arī tos sabiedriskās pretošanās ceļus, kuri ir pieejami katram cilvēkam.

Ir jāatmostas, jāatver acis un jāpārstāj ticēt destruktīvajai propagandai. Un iespēju robežās jāsāk rīkoties … Vēl ir laiks. Pagaidām vēl var. Joprojām pesimistisko scenāriju īstenošanās ir novēršama un to var nepieļaut ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī atsevišķi cilvēki.   

Ivars Prūsis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.