Par dezinformāciju (5/6): Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

Rakstu sērijas iepriekšējās daļas: “Kas ir dezinformācija?”, “Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā”, “Cīņas ar dezinformāciju neviennozīmīgā daba” un “Aktuāli dezinformāciju cīņu piemēri“.

Kas ir viltus ziņas (fake news)?

Viltus ziņas (angliski, fake news, žargonā – “feiks”) ir viena no dezinformācijas izpausmēm. Šim terminam ir vairākas nozīmes, kuras tiek lietotas atkarībā no tā lietotāja sapratnes un nepieciešamības (bieži vien dezinformatīvos nolūkos).

Pirmā viltus ziņu sapratne ir nepatiesas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Cita sapratne – maldinošas ziņas plašsaziņas līdzeklī. Vēl divas citas sapratnes – nepatiesas/maldinošas ziņas plašsaziņas līdzekļu ziņu formā. Visbeidzot sapratne, kura sāk veidoties dezinformatīvas “cīņas pret dezinformāciju” ietvaros, vienalga kāda mediju ziņojumu formu imitējoša ziņa.

Klasiskā nozīmē viltus ziņas ir informatīvā kara elements, kad viena puse, imitējot mediju ziņojumu formu, izplata nepatiesu informāciju. Šādu klasisku viltus ziņu mērķis ir radīt kaut kādu īslaicīgu, bet masveida efektu par pretinieku vai pretinieka teritorijā. Šādus “feikus” reizēm mēdz “netīšām” uziet un plaši izplatīt arī oficiālie mediji.

Pēdējo laiku popularitāti viltus ziņu (“fake news”) terminam radīja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš 2016.gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā pret viņu vērsto lielo mediju dezinformāciju sāka intensīvi dēvēt par viltus ziņām, bet šīs ziņas radošos medijus (pirmkārt CNN) par viltus ziņu medijiem (angliski arī “fake news”). Šāds vērtējums radīja lielu atsaucību daudzu amerikāņu vidū, kuri jau ilgi pirms tam bija zaudējuši ticību saviem medijiem.

Pēc uzvaras vēlēšanās Tramps turpināja šādu retoriku, bet šoreiz viņš par viltus ziņām sāka saukt ne tikai pret sevi un savu administrāciju vērsto dezinformāciju, bet arī tikai kritiku. Šādas dezinformatīvas izmantošanas dēļ viltus ziņu termins zaudēja savu klasisko nozīmi un to intensīvi sāka izmantot visdažādākajās dezinformatīvajās shēmās un nolūkos.

Donalda Trampa uzvara vēlēšanās bija negaidīts un sāpīgs trieciens visas pasaules neoliberālajiem spēkiem, kuri pirms tam uzskatīja, ka konservatīvie spēki ir pārāk nespēcīgi, pārāk sašķelti un tiek pienācīgi kontrolēti. Bet izrādījās, ka pilnībā tā tas nav un pietiekami svarīga nozīme šajā neoliberāļu neveiksmē bija ierindas cilvēku masveida ikdienišķai pretestībai, kas no vienas puses ir izvērtusies arvien pieaugošā neuzticībā visam neoliberālajam un neoliberālajām struktūrām (tai skaitā neoliberālajiem medijiem un neoliberāļu vadītajām valstīm un to iestādēm), bet no otras puses radīja gana ievērojamu alternatīvo ziņu kustību. Donalds Tramps prasmīgi izmantoja šīs parādības un tika ievēlēts.

Šī neveiksme pamudināja neoliberālo ideoloģiju izmantojošos spēkus (subjektus) meklēt risinājumu savu problēmu novēršanai, un tas tika atrasts. Tā radās (tika aktualizēta) pašreizējā “fact check” (“faktu pārbaudes”) metodoloģija un kustība, kuru popularizē tie paši neoliberālie mediji, un, kurai tika dotas pilnvaras ierobežot ziņojumu izplatību sociālajos tīklos un cenzēt tos. Par formālu “faktčeking” darbības pamatu kļuva cīņa ar viltus ziņām (fake news), bet faktiski šīs darbības tiek vērstas uz cīņu pret alternatīvo ziņu kustību un jebkādu citādu viedokli vai redzējumu, kurš neatbilst neoliberālajiem uzstādījumiem. Un pati šī cīņa visbiežāk ir izteikti dezinformatīva. Pesimistiskākā skatījumā var runāt par jaunas parādības pirmajiem iedīgļiem – neoliberālo inkvizīciju.

Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

To, ka pasaulē notiek ļoti nelāgas lietas, nu jau sajūt gandrīz katrs. Bet formulēt šīs sajūtas un izskaidrot zināmo kādā gana saprotamā un jēgpilnā izklāstā ir grūti. Pie tam, ne tikai ierindas cilvēkiem, kam tas ir piedodams, bet arī speciālistiem un ekspertiem. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad no vienas puses eksistē informācijas proficīts, kad nosacīti viss par visiem ir zināms, bet no otras puses visi sirgst ar lielāku vai mazāku nespēju izmantot (iegūt, apstrādāt, saprast) pārmērībā esošo informāciju un tāpēc dzīvo pustumsā vai tumsā.

Šajos jaunās tumsonības apstākļos ir eksperti, kuri, apskatot notiekošo, izmanto analoģijas no viduslaikiem (“raganu medības”) un savas nostājas ilustrēšanai izmanto dažādas atsauces uz inkvizīciju. Plaši tiek runāts par “jauno viduslaiku” sabiedriskās iekārtas rašanos. Ir eksperti, kuri tieši runā par globālu ideoloģiski – reliģiski motivētu subjektu, kuram var saskatīt tiešas saites ar Svēto inkvizīciju. Tiek pat nosaukts šī subjekta sabiedriskā projekta vārds (“Lielais inkvizitors” jeb “Laimīgais bērns”), dots tā filozofiskā pamatojuma apraksts (Frīdriha Šillera “Dons Karloss” un fragments par Lielo inkvizitoru no Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), norādīts uz konkrētiem šī projekta realizācijas mēģinājumiem (19.gadsimta Paragvaja u.c.) un uz saistību ar vienu no ietekmīgiem ASV specdienestu grupējumiem.

Un, ja labi ieskatās pasaulē notiekošajā, jo īpaši pēdējā gada laikā, tad daudzās šķietami nejaušās, mantkārības vai muļķības pēc radītās nebūšanās un absurdos var saskatīt stingru roku un dzelžainu gribu, kas pēc savas darbības stila un metodoloģiskās izpausmes līdzinās Svētajai inkvizīcjai. Līdzīgā skatījumā pietiekami plaši tiek runāts gan par Bila Geitsa ļaunajiem globālajiem nolūkiem, gan par Klausa Švābes “Lielā reseta” koncepciju, tomēr gan Geits, gan Švābe, gan jebkurš cits atsevišķi ņemts cilvēks, neskatoties uz savu personisko bagātību un ietekmi, ir “nekas”, “nulle”, “bandinieks”, “izsūtāmais zēns” salīdzinājumā ar tik saliedētu, labi organizētu un motivētu organizatorisko kopu, kura savulaik radīja Svēto inkvizīciju.  

Globālā “fackt chek” metodoloģija, organizāciju tīkls, kurš to koordinēti sāk praktizēt visā pasaulē, kā arī tas sabiedriskās attīstības virziens, uz kuru šādas prakses pielietošanas kāpināšana ved, norāda uz būtiskiem sociāliem riskiem un uz iespējamību, ka pašreiz notiek Svētās inkvizīcijas metodoloģiskā atdzimšana, kuras uzdevums nu būs aizstāvēt nevis Bībeles, bet gan neoliberālās ideoloģijas dogmas. Kā spilgtu šo procesu ilustratīvu piemēru var apskatīt Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica.  

Re:Baltica 2011.gadā dibināja bijusī “Dienas” žurnāliste Inga Sprinģe un Latvijā dzimusi un uzaugusi amerikāņu žurnāliste Kristīna Rizga, kura “kopš 1994.gada dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā”. Sprinģe joprojām aktīvi darbojas Re:Baltica un ir tās “seja”, bet Rizga ir Re:Baltica Padomes locekle un konsultante. Kā pastāstīja pati Spriņģe, priekšlikumu dibināt Re:Baltica izteica Sorosa fonds: “Un, kad es biju Amerikā, viena no bijušajām mūsu “Dienas” kolēģēm, sāka strādāt Sorosa fondā tobrīd. Viņa teica: “Mums ir ideja”, redzot to mediju krīzi globāli, arī Latvijā, “un mēs gribam izveidot tādu pētnieciskās žurnālistikas centru. Varbūt Tu vari par to padomāt?” Un es biju perfektā dzīves posmā, kad man maksā stipendiju, es esmu Amerikā, kur es varu ļoti smelties visas zināšanas un idejas. (…) Un es uzreiz apbraukāju kaut kādus visus tur tos centrus (…) tad es arī gāju uz Washington Post, ?NCG? un visiem tiem centriem.” Pēc tam Sorosa fonds regulāri atbalstīja Re:Baltica ar ievērojamiem finansu līdzekļiem. Un ne tikai Sorosa fonds – arī ASV, Norvēģijas un citu valstu vēstniecības.

Tātad, Re:Baltica ir tiešs un neslēpts ASV Demokrātiskās partijas struktūru projekts. Un, kā citās “demokrātu” iniciatīvās, arī Re:Baltica gadījumā var saskatīt saistību ar Lielbritānijas inteliģences struktūrām. No Latvijas politiskā olimpa Re:Baltica ir saites ar partijām “Jaunā vienotība” un “Kustība Par!” (Inga Sprinģe ir Ilzes Viņķeles draudzene).

Re:Baltica pašreizējā spēka avots nav konkrēti cilvēki (lai gan Inga Sprinģe, protams, ir spilgta personība un iespējams tur ir vēl kāds cits talants), bet gan metodoloģija, ciešas saites ar ietekmīgām organizācijām, kā arī informatīvas un organizatoriskas iespējas, kuras rodas un/vai tiek piešķirtas dēļ šīm saitēm.

“Fackt chek” metodoloģija, kuru izmanto arī Re:Baltica, ir agresīvs pseidozinātnisks dogmatisms, kurš selektīvi izmanto izteikti formālas zinātniskā izklāsta formas, pozicionējot sevi kā absolūti zinātnisku. Tās pamatu veido zinātnē un jurisprudencē izmantots princips, ka jebkuram apgalvojumam ir jābūt pierādītam. “Faktčekeri” šo principu izmanto, tieši vai pastarpināti pozicionējot nepierādīto kā nepatiesu, un tā jau ir izteikti antizinātniska pieeja, jo liela daļa mūsdienu zināšanas kaut kad agrāk bija nepierādītas. Pie tam šis pierādījumu neesamības pamatojums bieži mēdz būt selektīvs, apšaubāms, tendenciozs un gadās arī, ka klaji pretrunīgs. Vieni fakti tiek pārbaudīti, citi nē, vieni izteikumi tiek citēti, bet citi, ne mazāk būtiski, tiek ignorēti, vieni zinātniski pētījumi tiek ņemti vērā, citi netiek, vienu raksturlielumu nozīme tiek pārspīlēta, bet citi noklusēti, vienu avotu ticamība tiek absolutizēta, citi – ignorēti, bet vēl citi – dēmonizēti. Lai pierādītu nepierādāmo, tiek izmantots apšaubāmu ekspertu viedoklis, kurš tiek absolutizēts, tai pat laikā citu ekspertu viedokļi netiek ņemti vērā.

Kopumā var novērot, ka “faktček” kustība nevis pārbauda faktu atbilstību īstenībai, bet gan pamato to atbilstību vai neatbilstību kādai atklāti nenosauktai ideoloģiski-reliģiskai dogmai. Kā reiz tieši ar to savulaik nodarbojās Svētā inkvizīcija, cīnoties ar aizstāvamo dogmatu apšaubošām šaubām, cīnoties ar zinātni, cīnoties ar patiesību, vēršoties savā cīņā pret jebkuru laicīgo autoritāti un izmantojot savā cīņā jebkādus līdzekļus.

Pie tam ir skaidri redzams, ka “faktček” kustībā faktus pārbauda nevis augstas klases speciālisti, bet gan … cilvēki, kuriem līdz šāda uzdevuma izpildei nepieciešamam intelektuālās attīstības līmenim ir vēl pietiekami daudz kur augt.

Ja Re:Baltica turpinās līdzīgā garā kā līdz šim, tad drīz vien liela daļa Latvijas iedzīvotāju būs ieguvuši personisku pieredzi par šīs struktūras izteikti ideoloģizēto, tendenciozo un politizēto dabu, kam ir maz kas kopējs ar faktu pārbaudi un zinātni. Tomēr dažus uzskatāmus piemērus apskatīsim.

03.11.2020 notika ASV prezidenta vēlēšanas, par kuru uzvarētāju tika izsludināts Džozefs Baidens. Tobrīdējais prezidents Donalds Tramps uzreiz norādīja uz virkni nopietnu pārkāpumu un apgalvoja, ka vēlēšanās ir notikusi krāpšanās un ka uzvara viņam ir nozagta, pamatojot to ar pieskaitīto balsu sadalījuma dinamikas statistisko neiespējamību un informāciju par pārkāpumiem no saviem novērotājiem. Tika iesniegtas vairākas prasības tiesā (visa cita starpā iesniedzot arī falsificēšanu pierādošus videoierakstus) un tiesvedība ilga vēl visu decembri (izšķirošās prāvas ilga līdz 14.12.2020). Tomēr tas netraucēja Re:Baltica dāmītēm no Latvijas gan 12.11.2020, gan 17.11.2020 “faktčekot” tālās lielvalsts prezidentu un, ne tikai apgalvot, ka viņa teiktais “nav pierādīts”, bet arī stāstīt (atsaucoties uz apšaubāmu ekspertu), ka ASV prezidents “regulāri izplata melus”.

Jā, tobrīd visas pasaules neoliberālā prese paniski zākāja Trampu, un tas, ka to darīja arī Re:Baltica, ir loģiski, izejot no tās organizatoriskās piederības ASV Demokrātu partijas struktūrām, bet no objektīva faktu pārbaudes skatu punkta tobrīd šādi apgalvojumi bija pilnīgi nepamatoti, tāpēc ka nebija vēl zināmi ne tikai tiesu spriedumi, bet arī tiesā iesniegtie materiāli (tie pierādījumi, kuru it kā neesot). Šādi Re:Baltica kārtējo reizi apliecināja, ka faktu pārbaude to principiāli neinteresē un ka “faktčekings” ir tikai propagandisks (dezinformatīvs) piesegs klaji ideoloģiskai un politiskai darbībai.

03.12.2021, atspēkojot vienu no feldšeres Marinas Kornatovskas nekorekti formulētiem apgalvojumiem, pati Re:Baltica pieļāva rupju kļūdu, apgalvojot, ka “ASV un Eiropas Savienībā reģistrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcīnas. Visas no šīm vakcīnām izgājušas trīs pētījumu fāzes.

Šo kļūdu pamanīja sabiedriskais aktīvists Andris Ciekurs un 20.01.2021 Youtube kanālā “Gaismas tīmeklis” publicēja pārliecinošu videoierakstu, kurā pietiekami korektā “faktčeking” stilā uzskatāmi parādīja un pierādīja, ka Re:Baltica konkrētajā gadījumā ir izplatījusi nepatiesu informāciju. Ciekurs atsaucās uz The NewYork Times Coronavirus Vaccine Tracker mājaslapā pausto, kurā bija nodefinētas gan visas trīs pētījumu fāzes, gan arī norādīts, kura no Covid vakcīnām kurā pētījumu fāzē atrodas. Gan 20.01.2021, gan vēl 01.05.2021 pēc The NewYork Times datiem Pfizer-BioNTech vakcīna atradās 2. un 3.pētījumu fāzē, Moderna vakcīna 3.pētījumu fāzē, bet AstraZeneca 2. un 3.pētījumu fāzē. Kā papildus apliecinājumu, ka tā tas ir, Ciekurs minēja Pfizer-BioNTech vakcīnas apstiprinājuma statusu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldē (FDA) un Eiropas medicīnas aģentūrā (EMA).

Kā uz to reaģēja Re:Baltica? Atzina savu kļūdu un atvainojās? Varbūt kaunīgi paklusēja? Nē. 27.01.2021 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu, kura virsrakstā īpaši izcēla savu iepriekš pausto nepatieso apgalvojumu, apvainoja Ciekuru nepatiesas informācijas izplatīšanā (zaglis sāka saukt: “Ķeriet zagli!”) un savu izteikumu pamatoja ar to, ka īstenībā Pfizer vakcīnas otrā un trešā fāze esot apvienotas… Bet pētījumi vēl turpinoties!!! The NewYork Times mājaslapā minētais tiek pilnībā ignorēts, tāpat kā vispār netiek pieminēts FDA piešķirtais īpašais statuss ar tā nosacījumu informēt vakcinējamos par faktu lapu, kurā ir minēts, ka Pfizer-BioNTech vakcīna vēl nav apstiprināta. Toties ir pievienots ZVA vecākās ekspertes “eksperta viedoklis”, kura esot apgalvojusi, ka “attiecībā uz Covid vakcīnām nav izlaista neviena pētījuma fāze”. Un vēl tika izcelts apskatāmās tēmas kontekstā mazbūtisks un iespējams ne līdz galam korekti noformulēts Ciekura apgalvojums, kurš sparīgi tiek atspēkots kā nepatiess.

Tik atklātu, nekaunīgu un prastu Gebelsa stila “melns ir balts” un Orvela Patiesības ministrijas “karš ir miers” pieeju ir grūti komentēt, jo viss ir pārāk skaidrs un acīmredzams. Vienīgi jānorāda, ka tas liecina, pirmkārt, par Re:Baltica nespēju atzīt savas kļūdas un, otrkārt, par apzinātu sabiedrības maldināšanu (apzinātu dezinformācijas izplatību).

Visbeidzot, savu morālo stāju Re:Baltica labi parādīja, piedaloties nāvju pēc Covid vakcīnu saņemšanas saistības ar vakcināciju aktīvā noliegšanā. Ziņas par nopietniem blakusefektiem un nāves gadījumiem publiskā telpā sāka parādīties drīz pēc vakcinācijas sākuma. Un šīs ziņas sākotnēji tika pilnīgi noliegtas. Šim kopkorim piebiedrojās arī Re:Baltica / Re:Chek ar savu 06.01.2021 publikāciju. 14.01.2021 Norvēģijas varasiestādes oficiāli apstiprināja vairāku veco ļaužu pansionātu iemītnieku nāvi pēc Pfizer-BioNTech vakcīnas saņemšanas, bet Re:Baltica / Re:Chek jau 19.01.2021 “faktčeko”, ka “nav pierādījumu, ka norvēģu seniori miruši vakcīnas dēļ”. Pēc tam vēl 26.01.2021 “nav pamata saistīt Norvēģijas senioru nāves ar vakcīnu”, bet 07.04.2021 jau “nav pamata apgalvojumam, ka veco cilvēku nāves Valkā saistītas ar vakcīnu”.

Šāda Re:Baltica rīcība nav unikāla un tā iekļaujas globālajā farmācijas industrijas un to intereses aizstāvošo žurnālistu, ārstu un ierēdņu oficiālās dezinformācijas plūsmā, bet tā uzskatāmi parāda arī Re:Baltica cinisma, bezatbildības un cietsirdības pakāpi, kā arī to, ka cilvēka dzīvība šīm dāmītēm neko nenozīmē.

Izskatās, ka cilvēku skaits, kuri ASV un ES ir nomiruši pēc vakcīnu saņemšanas, ir mērāms jau tūkstošos. To vidū ir arī vakcinācijas aģitētāji kā, piemēram, MSNBC TV personība Midwin Charles. Par daudzām nāvēm kļūst zināms no sociālajiem tīkliem pat neskatoties uz intensīvu to cenzēšanu (piemēram, Ikara Runģa ieraksti par tēva nāvi pēc AstraZeneca vakcīnas saņemšanas no Facebook tika izdzēsti). Par šādiem gadījumiem visbiežāk ziņo dažādi alternatīvo ziņu kanāli, kurus oficiālās struktūras nu dēvē arī par dezinformatoriem. Ar atsaukšanos uz EudraVigilance un VAERS datiem tiek pat minēti skaitļi, kuri kopsummā tuvojas vai pārsniedz desmit tūkstošus mirušo. Bet oficiāli jebkāda plaši izskanējušo nāves gadījumu saistība ar vakcināciju joprojām tiek intensīvi noliegta (izņemot dažus AstraZeneca gadījumus) ar argumentāciju “nav pamata”, “nav saistības”, “nav pierādīts”. Un masīva vakcinācijas propaganda un uzspiešana turpinās. Arvien izteiktāk kļūst saskatāma tendence, ka tie globālie spēki, pie kuriem pieder un/vai kurus atbalsta “faktu pārbaudītāji”, ir gatavi iet pāri līķiem un praktiski to arī dara. Arī Re:Baltica.

Tomēr tikai informatīva (dezinformatīva) ietekme nebūt nav vienīgais neoliberālo struktūru iedarbības veids uz sabiedrību. Ir arī citi, kuri arvien vairāk un izteiktāk sāk pieņemt represīvas formas.

Sociālam tīklam Facebook jau labu laiku ir faktisks globāls monopolstāvoklis. Uz 2021.gada sākumu Facebook bija vairāk kā 2,8 miljardi lietotāju (Latvijā apmēram 900 tūkstoši). Tie ir cilvēki, kuri izmanto kādu no daudzajām Facebook funkcijām, tāpēc atrodas tajā un visa cita starpā arī redz to informāciju, kuru Facebook platformā ir radījuši un izplata citi lietotāji. Tādējādi Facebook ir milzīgs, lai neteiktu vairāk, informācijas izplatības potenciāls. Šo potenciālu 2016.gada vēlēšanu kampaņas laikā veiksmīgi izmantoja Donalds Tramps.

Lai nepieļautu gan Trampa pārvēlēšanu, gan arī citas tamlīdzīgas politiskas anomālijas, Facebook un citu nozīmīgāko sociālo tīklu vadība tika piespiesta ieviest savās platformās lietotāju satura un tā izplatības ierobežošanas sistēmu. Ja vēl 2006.gadā Marks Cukenbergs, pat neskatoties uz viņam izteiktajiem draudiem, kategoriski atteicās dzēst pravieti Muhamedu izkariķējošas un izsmejošas karikatūras, stāstot, ka vārda brīvība viņam esot vērtība, tad 2020.gadā Cukenbergs ieviesa pietiekami prastu un primitīvu lietotāju satura cenzēšanas sistēmu, bet 2021.gada sākumā bloķēja piekļuvi Facebook tobrīd esošajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.

Šīs cenzēšanas sistēmas ietvaros Facebook izveidoja “apšaubāmu ierakstu” automātiskas identifikācijas sistēmu, kura noteiktos gadījumos šos ierakstus automātiski dzēš vai padara grūtāk izplatāmus, bet citos gadījumos šī informācija tiek nodota speciāliem cilvēkiem – “Facebook faktu pārbaudītājiem”, no kuru slēdziena tad ir atkarīgs, kāds ierobežojums tiks uzlikts konkrētam ierakstam. Tāpat ierobežojumi var skart visu lietotāja kontu (profilu), līdz pat piekļuves bloķēšanai un profila dzēšanai. Līdzīgu sistēmu Youtube platformā ieviesa Google un šāda pieeja sāk izplatīties citās IT platformās.

“Facebook faktu pārbaudītāju” funkcija tika nodota ne kam citam kā neoliberālajiem žurnālistiem, tiem pašiem “faktu pārbaudītājiem”, kuriem ir attiecīgi “centri” un interneta mājaslapas. Šī acīmredzamā politiskā un ideoloģiskā disproporcija visa cita starpā aktīvi tika apspriesta arī ASV Kongresā.

Par Facebook latviešu valodas satura galvenajiem “faktu pārbaudītājiem” kļuva Re:Baltica, lai gan šo statusu ieguva arī viens otrs portāla Delfi satura radītājs (portāla Delfi ilggadīgais redaktors Ingus Bērziņš ir Ingas Sprinģes bijušais vīrs). Tādā veidā Re:Baltica (un citi neoliberālie žurnālisti) ieguva reālu varu pār lielu skaitu lietotāju (viņu virtuālajiem profiliem un to saturu), kā arī reālu politisku varu un reālu citu mediju cenzēšanas varu (iespēju ietekmēt savu kolēģu un konkurentu satura izplatību Facebook, kas arī jau tiek praktizēts). Un viņu brīžam murgainie “faktu pārbaudes” apcerējumi kļuva par formālu apsūdzības rakstu, uz kura pamata tiek veikta viena vai otra virtuālā profila iespējas (tiesības) ierobežojoša darbība. Pagaidām tas notiek pārsvarā tikai sociālajos tīklos, bet ir jau saskatāma tendence šiem procesiem izvērsties reālās valsts pārvaldes struktūru ierosinātās lietās.

Re:Baltica nodarbojas ar viltus ziņu problemātiku kā minimums kopš 2016.gada, kad tika publicēts pirmais šai tēmai veltīts raksts “Kā nopelnīt naudu ar viltus ziņām”. Sākotnējās Re:Baltica darbības cīņā ar viltus ziņām pamatojās sapratnē, ka viltus ziņas ir apzināta (negodīga) nepatiesas informācijas radīšana un izplatīšana. Uzmanība tika vērsta pirmkārt uz mantkārīgos nolūkos radītām viltus ziņām (šo gadījumu tad arī apskatīsim), kā arī, protams, neiztika bez politikas un bez vēršanās pret Krievijas ietekmi, kas vairs nebij tik korekti noformulēta.

2018.gada jūlijā interneta vietnē “redzams.net” tika ievietota ziņa, ka ir sabrucis tirdzniecības centrs Alfa un ka ir cietušie. Šī viltus ziņa guva plašu izplatību sociālajos tīklos. Reaģējot uz to, tobrīdējais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai šīs viltus ziņas publicētāju identificētu un aizturētu. 20.08.2018 Re:Baltica publicēja trīs viltus ziņu tēmai veltītus rakstus “Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam… “, “MELNAIS SARAKSTS: kā bloķēt viltus ziņas Facebook” un “Nevienam nav aizliegts būt stulbam”, kuros tika aprakstīta “klikšķu biznesmeņu” informācijas kanālu struktūra, izveidots to saraksts un tika publicēta to saukšanas pie atbildības analīze.

23.08.2018 portālā LSM.lv tika publicēta ziņa par šo gadījumu, kurā toreizējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (tagad – “Jaunā Vienotība”) sacīja: “Informācijas apritei šodien ir gaismas ātrums, un, kā redzams, tā sasniedz mērķi. Un cenzēt, atturēt, aizslēgt, nogriezt ir diezgan nereāli. (…) Pateikt, ka policija būs tā, kas visu to atrisinās, protams, ne. Bet mēs sākām izmeklēšanu, un nav aiz kalniem tas brīdis, kad nāksim ar paziņojumu par to, kas tas ir, kas to dara un kāpēc. (…) Šo ugunsgrēku mēs nodzēsīsim, bet, protams, nāks nākamie.” Raksts tika nobeigts ar Ķuža pausto, ka “jādomā par izmaiņām likumos”. Un jau nākamajā dienā (24.08.2018) plaši tika izziņots par viltus ziņu izplatītāja Nika Endziņa aizturēšanu.

Šis apraksts tiek dots ne jau tādēļ, ka konkrētā vēršanās pret šādu viltus ziņu izplatītājiem būtu uzskatāma par negatīvi vērtējamu, bet gan tādēļ, ka tā labi parāda noteiktu Re:Baltica un Valsts policijas sadarbību, kas apskatāmās tēmas kontekstā potenciāli var arī izvērsties vairs ne tik sabiedriski akceptējamās darbībās. Pie tam arī šo šķietami pozitīvo Re:Baltica darbību gadījums parāda tās politisko angažētību, jo patiešām neapstrīdami viltus ziņu radītāji un izplatītāji tiek salikti kopā ar “grupējumiem un lapām ar politisku ievirzi”, kam vairs nav tik viennozīmīgs raksturs, pie tam viens no šiem grupējumiem tika pat saistīts ar Aivaru Lembergu.

2020.gada novembra beigās internetā parādījās un sociālajos tīklos plaši izplatījās Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers feldšeres Marinas Kornatovskas ieraksts, kurā viņa asi kritizēja masku nēsāšanu, Covid vakcīnas, kā arī Covid slimnieku ārstēšanu Gaiļezerā. 02.12.2020 bijušais Zaļās partijas Rīgas nodaļas vadītājs un Tautas varas frontes dibinātājs Valentīns Jeremejevs publicēja video interviju ar Marinu Kornatovsku, kurā apsprieda šos jautājumus. Vēlāk Kornatovska publicēja vēl vienu video. Jau 03.12.2020 Re:Baltica / Re:Chek publicēja rakstu “Gaiļezera feldšerei nav taisnība – vakcīnas ir pārbaudītas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bērēm nemaksā”, kurā tiek teikts, ka Veselības ministre Ilze Viņķele (Ingas Sprinģes draudzene) nosauca vienu no feldšeres apgalvojumiem par viltus ziņu, bet Valentīns Jeremejevs tiek nodēvēts par “dezinformācijas izplatītāju”. Bet 09.12.2021 tika plaši izziņots, ka saistībā ar “viltus ziņu izplatīšanu” Valsts policija ir aizturējusi Valentīnu Jeremejevu un Marinu Kornatovsku. Savukārt 11.12.2020 Re:Baltica publicēja rakstu “Kam un kāpēc par viltus ziņu izplatīšanu draud kriminālatbildība?”, kurā tiek skaidrots uz kāda krimināllikuma panta pamata un kādos gadījumos var tik saukti pie atbildības “viltus ziņu izplatītāji”.   

Šis notikums vairs nav tik viennozīmīgi vērtējams kā “klikšķu biznesmeņu” gadījums, jo Valentīns Jeremejevs ir politiķis (visa cita starpā, konservatīvus uzskatus paudošs politiķis) un tāpēc, ka Kornatovskas apgalvojumiem ir liecības pazīmes par nopietniem kriminālnoziegumiem. Lūk, kā viņas teikto atstāsta Re:Baltica: “viņas kolēģi slimnīcā nevis palīdz, bet ar apšaubāmu medikamentu pasliktina Covid-19 pacientu stāvokli, un viņi tāpēc mirst.” Bet, lūk, aģentūras LETA publicēts Kornatovskas citāts un atstāsts: “ “Tajā ārstēšanā, kas tiek nozīmēta pneimonijas slimniekiem, ārstēšanas algoritms ir aizdomīgs un nesaprotams. Es redzu citu klīnisko ainu, bet man ir aizdomas, ka tas nav vīrusa saasinājumu dēļ, bet dēļ tā, kas tiek darīts ar pacientiem ārstēšanas laikā,” norādījusi feldšere. Pēc viņas domām, tiek eksperimentēts, kā ātrāk nogalināt vai radīt iespaidu, ka cilvēks ir izārstēts.”

Tikai no šiem atstāstiem kļūst skaidrs, ka Marina Kornatovska publiski apvainoja RAKUS noziedzīgā nolaidībā ar smagām sekām vai iespējamā masu slepkavībā. Tas ir ļoti nopietns apgalvojums un tāpēc no vienas puses Valsts policijas rīcība var tikt uzskatīta par pamatotu, ja ir droši zināms, ka feldšere melo, bet vai tiešām tas tā ir? Vai Valsts policija pēc būtības pārbaudīja šīs iespējamās liecības atbilstību patiesībai? Pēc tālākas notikumu attīstības gaitas spriežot, – nē. Viņa tika apcietināta un ar viņu tika veiktas pārrunas, kuru laikā tā acīmredzot “visā” “atzinās”, kādēļ arī uzreiz tika atbrīvota (atšķirībā no Jeremejeva, kurš ieslodzījumā pavadīja nepilnas divas nedēļas).

Bet saskaņā ar likumu Valsts policijai Kornatovskas apgalvojumi bija jāpārbauda. Jo vairāk tāpēc, ka no COVID19 mirušo skaits tobrīd tik tiešām strauji pieauga, pie tam, relatīvi straujāk nekā kaimiņvalstīs un statistiski neatbilstoši iepriekšējo laika periodu saslimušo-mirušo skaita attiecībai. Šādu anomāliju kā reiz var labi izskaidrot ar slimnīcas vadības, kāda ārsta vai ārstu grupas iespējamo nolaidību vai pat noziedzīgu rīcību. Pie tam publiski ir izskanējusi arī cita informācija, kura netieši runā par labu feldšeres šaubām.

Tālāk viena cita gadījuma izklāsts, kurš iespējams nav tieši saistīts ar Re:Baltica, bet kurš labi parāda to bīstamo tendenci, kurā attīstās cīņa ar dezinformāciju. 

22.02.2021 uz “Informācijas aģentūras” oficiālo pastkasti tika atsūtīta vēstule ar interesi izvietot “Informācijas aģentūras” interneta vietnē rakstu. Notika sarakste. Vēlāk izrādījās, ka rakstītājs bija LTV raidījuma “4.studija” žurnālists, kura materiāls 11.03.2021 tika publicēts portālā LSM.lv. Tā pamatā ir vienas skatītājas paustās bažas par e-pastos saņemamajiem sūtījumiem. Zīmīgi, ka dāma šādas ziņas saņēma nepilnus divus gadus, pret to ne reizi nebija iebildusi un neizmantoja arī iespēju vispār atteikties no ziņojumu saņemšanas, kuri tiek izsūtīti, izmantojot publisku e-pastu izsūtīšanas platformu, kas katram adresātam piedāvā šādu iespēju. Tāpat pieminēšanas vērts ir apstāklis, ka šai dāmai ir bijusi profesionāla sadarbība ar ASV vēstniecību.

Kā ekspertu “4.studija” pieaicināja Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura, pārāk neapgrūtinot sevi ar pamatojumu, apgalvo, ka darīšana ir ar “ļoti tipisku maldinošas, melīgas informācijas vietni, kura izliekas, ka tā ir nopietns medijs.” Savukārt pašā rakstā vairākkārt tiek runāts par viltus ziņām, tādējādi asociējot “Informācijas aģentūru” ar viltus ziņām. Bet ne tas ir galvenais. Sižetā tiek pausta doma, ka par šādām ziņām esot jāziņo, pieminot Valts Policiju un Datu valsts inspekciju. Žurnālists sazinās arī ar Datu valsts inspekciju un no tās pārstāvja atbildes var secināt, ka no Inspekcijas tika sagaidītas noteiktas procesuālas darbības. Datu valsts inspekcija šoreiz apbēdināja un ieteica vienkārši atteikties no ziņojumu saņemšanas. Tomēr kopējo procesu attīstības tendenci šis gadījums parāda pietiekami labi – ziņot un sodīt.

Vēl jāpiebilst, ka pēdējā laikā jau ir izskanējuši paziņojumi, ka dezinformācijas izplatītāji tikšot saukti pie atbildības. Tātad deklaratīva dezinformācijas apkarošana pamazām un pakāpeniski sāk pieņemt represīvu formu.

Bet tagad apskatīsim to dezinformācijas sapratni, kuru izmanto cīņai ar dezinformāciju. Uz 04.05.2021 Google meklētājā Autors atrada vienu ierakstu latviešu valodā, kurā ir definēts, kas ir dezinformācija. Tas ir portālā Delfi 15.05.2019 ievietots apmaksāts raksts “Iepazīsties – dezinformācija!” Raksta ievietotājs nav norādīts, bet no satura var secināt, ka tā ir kāda ar NATO un/vai ES saistīta valstiska vai nevalstiska struktūra. Dezinformācija tur ir definēta šādi: “Dezinformācija ir nepatiesa informācija, ko var atpazīt pārbaudot un pret to attiecoties kritiski – piemēram, izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi. Dezinformācija tiek apzināti sagatavota un izplatīta, lai tīšām maldinātu sabiedrību.”

No šīs definīcijas nepārprotami izriet, ka dezinformācija ir melošana apzinātas nepatiesas informācijas sniegšanas sapratnē. Attiecīgi cīņai pret dezinformāciju var izmantot visu to tiesisko un organizatorisko arsenālu, kāds ir pieejams cīņai pret nepatiesu informāciju. Tomēr gan pašas definīcijas paskaidrojošais teksts, gan tālāk rakstā minētais, gan arī apstāklis, ka tiek izmantots pavisam jauns termins sena un visiem saprotama esoša termina vietā dod pamatu šaubīties vai šī ir vienīgā dezinformācijas sapratne.

Tā kā raksts izskatās ir domāts plašai sabiedrībai, par kuru ir šaubas, ka tā ir spējīga atpazīt dezinformāciju, ir saprotama vēlme definīcijā norādīt vienkāršotus dezinformācijas atpazīšanas paņēmienus. Tomēr ir jānorāda, ka piedāvātais dezinformācijas atpazīšanas veids var būt stipri kļūdains. Bez šaubām dezinformāciju var atpazīt “izvērtējot faktus, informācijas sniedzēju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi” un tajā visā pats galvenais ir tieši faktu izvērtēšana. Savukārt informācijas sniedzēja un ziņojumu nodošanas veidam dezinformācijas noteikšanā ir kā minimums otršķirīga nozīme. Tai pat laikā tam ir pirmšķirīga nozīme, ja ir nepieciešams panākt, lai cilvēki, nevis atpazīst dezinformāciju kā tādu, bet gan konkrētu valstu un politisku spēku “nepareizo dezinformāciju”, bet uzticētos “pareizajai dezinformācijai”. Un, kā jau tika parādīts, arī faktu izvērtēšana var būt ārišķīga un dezinformatīva.

Tāpēc ir pamats šaubīties vai šī definīcija ir paredzēta cilvēku izglītošanai, lai tie patiešām labāk spētu atpazīt dezinformāciju. Un šīs šaubas netieši tiek apstiprinātas pašā rakstā, kur ir teikts arī sekojošais “Reaģējot uz dezinformācijas izaicinājumiem virtuālajā vidē, vairāki ietekmīgākie sociālo mediju platformu uzturētāji, kuru vidū ir arī “Twitter”, “Facebook” un “Google”, 2018. gada oktobrī brīvprātīgi apņēmās darīt ko lietas labā, lai mazinātu iespēju ar dezinformācijas palīdzību maldināt iedzīvotājus.” Tātad, runa vairs nav par melošanu (nepatiesu informāciju), bet kā minimums jau par maldināšanu, un tas ir pavisam cita apjoma tvērums ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tas dod pamatu secināt, ka eksistē vēl kāda cita dezinformācijas sapratne, kura publiski netiek izpausta, un šai gadījumā ir darīšana ar manipulācijas veidu, kad vienam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, viena no kurām (eksotēriskā) ir paredzēta maz ko saprotošam sabiedrības vairākumam, bet cita (vai citas) ir ezotēriska un ir domāta šaurākam savējo lokam. To, ka tas tā varētu būt, netieši apliecina cīņai ar dezinformācijai veltīto ES oficiālo dokumentu saturs, kur riņķī apkārt tiek lietots dezinformācijas termins, bet pati dezinformācijas definīcija izpaliek.

Tātad, jau tagad ir skaidri saskatāms, ka cīņa ar dezinformāciju ir dezinformatīva, ka to veic cilvēki un struktūras, kuri formāli vai pārliecības dēļ pieturas neoliberāliem ideoloģiski – reliģiskajiem uzskatiem, un ka šī cīņa pamazām sāk pieņemt represīvas izpausmes. Latvijā līdz šim tas nebija tik skaidri saskatāms, bet ASV un citās Rietumvalstīs šie procesi ir aizgājuši daudz tālāk, un tur notiekošais ir patiesi satraucošs jebkuram racionāli domājošam cilvēkam, neatkarīgi no viņa politiskajiem uzskatiem, rases, tautības, dzimuma, sociālā statusa un iespējams pat seksuālās orientācijas.

Šo parādību, kura pagaidām vēl tikai sāk izvērsties, var saukt par neoliberālo fašismu, var par neoliberālo totalitārismu, bet noteikti pareizs un tās būtību pietiekami precīzi raksturojošs apzīmējums ir neoliberālā inkvizīcija. Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka neoliberālisms un kristietība ir divi ideoloģiski – reliģiski pretstati un ka savulaik vēsturiskā Svētā inkvizīcija deklaratīvi cīnījās gan pret liberālismu, gan pret tām sabiedriskajām grupām, kuras mūsdienās izmanto neoliberālās idejas. Lai gan, kā jau tika minēts, ir eksperti, kuri saskata tiešu neoliberālo parādību saistību ar vēsturisko Svēto inkvizīciju, tāpēc neoliberālās inkvizīcijas termina izmantošana ir vēl jo pamatotāka.

Sapratne, ka mums ir darīšana tieši ar inkvizīciju (kā minimums metodoloģisku), ļauj saskatīt notiekošo procesu attīstības tendences, prognozēt notikumu attīstības gaitu un attiecīgi, mēģināt to ietekmēt, lai mainītu virzienu vai vismaz iespējami minimizētu pesimistiskāko scenāriju realizēšanos.

Uz doto brīdi oficiālā propaganda intensīvi runā par dezinformācijas antisabiedrisko dabu un dēmonizē mistiskus dezinformatorus, bet politiķi un ierēdņi domā kā tad lai cīnās ar šo nesaprotamo dezinformāciju. Bet iet jau plašumā arī reāla cīņa ar dezinformāciju, kura nu ir izvērtusies daļas lielāko sociālo tīklu satura cenzēšanā. Un pamazām jau daži konkrēti “dezinformatori” tiek saukti pie tiesiskas atbildības.

Procesa loģika prasa, lai cīņa ar dezinformāciju tiktu intensificēta. Tas nozīmē, ka sociālie tīkli ir jācenzē vairāk un plašāk, ka ir jāsāk “vērt ciet” “dezinformatoru” interneta mājas lapas un ka ir jāizvērš plašumā konkrētu dezinformācijas izplatītāju tiesiska sodīšana. Ja tā tas tiks darīts, tad uz kādu brīdi tiks panākts relatīvs sabiedriskais klusums, kāds ir raksturīgs valstīs ar stabilu totalitāru pārvaldi. Bet tā sekas būs noteikta sabiedrības pielāgošanās notiekošajam, kuras ietvaros sabiedrības uzticība valsts varai un oficiālai informācijai krasi samazināsies (un kļūs neredzama un nekontrolējama), “dezinformatori” pilnībā pāries uz dezinformācijas izplatīšanu sadzīviskā līmenī (zaudējot daļu efektivitātes, bet pilnībā saplūstot ar tautas masām un kļūstot daudz grūtāk identificējamiem), sabiedrības attieksme pret dezinformāciju kļūs ne tikai toleranta un atbalstoša, bet tā sāks līdzināties reliģiskai pārliecībai (oficiālai informācijai gandrīz absolūti neticēs, bet dezinformācijai gandrīz absolūti ticēs), kā arī uz neapmierināto ar notiekošo rēķina krasi pieaugs aktīvu “dezinformatoru” skaits, jo tas būs vienīgais reālais veids kā paust savu neapmierinātību un vismaz sev radītu apziņu, ka mēģini kaut ko darīt labdabīgas sabiedrības attīstības labā.

Ja būs nonākts tik tālu, tad turpmākā procesa loģika prasīs, ka ir vēl vairāk jāpastiprina cīņa ar dezinformāciju, kā arī ar ļaunajiem un bīstamajiem “dezinformatoriem”, izvēršot šo cīņu jau sadzīviskā līmenī un pastiprinot sodus par dezinformācijas izplatīšanu. Tas nozīmē, ka tiks uzsākta plaša slepeno palīgu tīkla izmantošana, lai identificētu “dezinformatorus”. Un viņi tiks identificēti un sodīti. Tādā veidā sākumā sabiedriskie procesi tiks nedaudz stabilizēti, bet iepriekš minēto tendenci tas tikai pastiprinās. “Dezinformatoru” kļūs vēl vairāk un viņiem ticēs vairāk, valsts varu un tās atbalstītājus sāks dziļi neieredzēt un nicināt, plaši zels “Ēzopa valoda” un sāks parādīties jau bruņotas pretestības un/vai asinsatriebības gadījumi (kuri nekavējoties tiks nodēvēti par teroristiskiem un izmantoti sodu un represiju pastiprināšanai).

Tālākā procesa loģika liks kāpināt sodus par dezinformācijas izplatīšanu un jebkāda veida palīdzību “dezinformatoriem”. Ejot pa šo ceļu, pēc kāda laika tiks konstatēts, ka nepalīdz vairs pat nāvessodi, un tad kā pēdējais soda kāpināšanas veids būs nāvi aizstāt ar mokošu nāvi. Ar to atdzimšanas process noslēgsies un būs absolūti korekts faktoloģisks pamats runāt par neoinkvizīciju saskaņā ar visiem zinātniskā izklāsta formas standartiem (kuru tad vairs nebūs). Bet nez vai pat starp mūsdienu neoliberāļiem atradīsies daudz tādu neprāšu, kuri gribētu veikt šādu sociālu eksperimentu un to piedzīvot. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādā situācijā neoliberālā inkvizīcija jebkurā mirklī varēs pārtapt par vienalga kādas ideoloģiski – reliģiskas koncepcijas Svēto inkvizīciju, kura, labojot savu it kā kļūdu, un par prieku daudz cietušajai sabiedrībai, masveidā metīs sārtos un spraudīs uz mietiem “neoliberālās raganas”.

Tāpēc ir atklāts jautājums, kad, turpinoties esošām tendencēm, globālie neoliberālie spēki nonāks līdz tādam ārprāta stāvoklim, kad savus oponentus sāks “dedzināt” un “sist krustā”?! Un, vai nonāks vispār, jo pagaidām šis process vēl ir apstādināms, un gan sabiedrība kopumā, gan atsevišķi cilvēki ar savu rīcību un pat attieksmi vēl var to nepieļaut. Bet tādēļ visa cita starpā ir jāsaprot, kas ir dezinformācija, jāprot to identificēt un jāspēj noteikt tās labdabības vai ļaundabības pakāpi.

Rakstu sērijas nobeiguma raksts:

Ivars Prūsis

One thought on “Par dezinformāciju (5/6): Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

  1. TrīsZvaigžņu ordeņa virsniece …!!! – “par īpašiem nopelniem Latvijas labā”!!! Vienkārši nožēlojams tas Ordeņa Kapituls – kauns un negods… sorosiešu marionetes…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.