Par dezinformāciju (3/6): Cīņas ar dezinformāciju neviennozīmīgā daba

Raksta iepriekšējās daļas: “Kas ir dezinformācija?” un “Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā”.

Vienkāršas dezinformējošas sistēmas funkcionāls apskats

Ir individuālā un organizāciju dezinformācija. Individuālo dezinformāciju savu personisko apsvērumu vadīti rada un/vai izplata atsevišķi cilvēki. Spilgta individuālās dezinformācijas izpausme ir baumas.

Organizāciju dezinformācija ir koordinētas cilvēku grupas (organizācijas) radīta un izplatīta. Visbiežāk šī dezinformācija ir viena no attiecīgas propagandas daļām (teorētiski ir iespējama propaganda, kura nesatur dezinformējošus elementus). Organizāciju dezinformācijai ir sistēmisks raksturs.

Vienkāršota organizāciju dezinformācijas radīšanas un izplatības shēma: Dezinformācijas pasūtītājs – dezinformācijas radītājs – dezinformācijas sākotnējais izplatītājs (-i) – dezinformācijas izplatīšanās.

Kvalitatīva dezinformācija tās prasmīgas komunicēšanas gadījumā “iziet tautās” un sāk izplatīties individuālā kārtā (rada baumas, pāraug baumās, sajaucas ar baumām, pārliecina cilvēkus, iesakņojas cilvēku personiskajos uzskatos) un sāk dzīvot savu, no pasūtītāja, radītāja un izplatītājiem neatkarīgu dzīvi.

Dezinformācijas tapšanai var izdalīt sekojošus posmus (kuri paši un to izpildes secība var būt nosacīti):

1. Ierosmes fāze

1.1. Uzdevums vai problēma, ko var izpildīt vai atrisināt, izmantojot dezinformāciju;

1.2. Sapratnes rašanās, ka jāizmanto dezinformācija;

1.3. Lēmuma pieņemšana par dezinformācijas izmantošanu;

1.4. Uzdevuma definēšana un izpildītāja izvēle.

2.Radīšanas fāze

2.1. Informatīvās telpas, auditorijas un objektu izpēte;

2.2. Mērķauditoriju noteikšana;

2.3. Ziņojuma un komunicēšanas veidu katrai mērķauditorijai noteikšana;

2.4. Dezinformējoša satura radīšana;

2.5. Komunikācijas kanālu un izplatītāju izvēle, uzdevuma definēšana.

3.Izplatīšanas fāze

3.1. Dezinformatīvā ziņojuma izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;

3.2. Dezinformācijas izplatības un uztveres novērošana;

3.3. Sākotnēji paredzēto atsauksmju uz dezinformāciju operatīva radīšana un izplatīšana attiecīgajos komunikāciju kanālos attiecīgajām mērķgrupām;

3.4. Dezinformācijas izplatības un uztveres analīze, secinājumu izdarīšana, atskaite par padarīto darbu un tā rezultātiem.

4. Noslēguma fāze 

4.1. Dezinformācijas efekta, defektu un mērķa sasniegšanas pakāpes novērtējums;

4.2. Lēmuma pieņemšana par iesāktās dezinformatīvās kampaņas turpināšanu, koriģēšanu, papildināšanu vai pārtraukšanu.

Mūsdienu pasaulē, kurā tukšām ārišķībām bieži vien tiek piešķirta lielāka nozīme kā būtībai, bez īpašas nepieciešamības lietas nemēdz saukt īstajos vārdos, tādēļ termins dezinformācija līdz šim netika daudz lietots, neskatoties uz to, ka pati dezinformācija tiek plaši un legāli radīta un izplatīta. Mūsdienu pasaulē propagandas un dezinformācijas sfēra saucas par publiskām attiecībām (public relation, PR) un universitātes producē attiecīgus speciālistus. Šajā ciniķu un morālo relatīvistu sfērā valda uzskats, ka viss ir “Pi-eRs” un visi cilvēki ir “Pi-eR-isti”, un ka “pīpls” “nohavos” visu.

Cīņa ar dezinformāciju

Tā kā dezinformācija ir visaptveroša, smalka, grūti tverama, kompleksa, neviennozīmīga un pretrunīga parādība, cīņa ar dezinformāciju ir gan grūta, dzīves pieredzi, daudz zināšanu un lielu intelektuālo piepūli prasoša, gan arī sociumam potenciāli bīstama, jo, primitīvi, kļūdaini vai bezatbildīgi cīnoties ar dezinformāciju, valstij un sabiedrībai var nodarīt neizmērāmi lielāku kaitējumu, nekā to nodara destruktīva dezinformācija. 

Var izdalīt trīs stratēģijas cīņai ar dezinformāciju, kuras noteiktā mērā var būt veiksmīgas:

1) Dezinformācijas faktoloģiskās bāzes (pamata) samazināšana vai likvidēšana.

Šīs stratēģijas ietvaros ir jāuzlabo tie objektīvie apstākļi, kuri tiek izmantoti dezinformatīvu tēžu pamatošanai vai ilustrēšanai. Piemēram, valstu savstarpējo dezinformatīvo karu gadījumā preventīvi nepieciešams uzlabot sociālo vidi un sociālos procesus, lai katram cilvēkam (mērķauditorijai) būtu acīmredzama ārējās dezinformācijas maldinošā daba. Šī ir visdrošākā un nekļūdīgākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija, tai pat laikā tā var prasīt lielu resursu patēriņu un tā principiāli nav izmantojama gadījumos, kad nav iespēju vai arī nemaz nav vēlēšanās mazināt konkrētu faktoloģisko bāzi.

2) Godīga un saprotama informēšana par faktiskajiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši par dezinformācijas objektu vai līdzekli.

Cilvēki ir vienkārši jāinformē par tiem apstākļiem, par kuriem tiek dezinformēts. Cilvēkiem tas ir jāizskaidro. Saprotami un godīgi. Ja tā dara, tad arī šī ir ļoti iedarbīga stratēģija. Tomēr to var veiksmīgi realizēt tikai tad, ja cilvēki uzticas informētājiem un ja viņiem nav šaubas par informētāju godaprātu. Diemžēl mūsdienās bieži vien ar to ir lielas problēmas, jo informē parasti politiķi, ierēdņi, sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti un pat eksperti, kuri paši regulāri nodarbojas ar tāda vai cita veida dezinformācijas izplatīšanu, attiecīgi ticības līmenis to teiktajam ir zems pat tad, kad tie cenšas būt godīgi. Pie tam, ar informēšanu (vai tagad par modernu kļuvušo “faktu pārbaudi”) var piesegt savu kontrdezinformāciju, kas ir pavisam cita stratēģija.

3) Svešas dezinformācijas aizstāšana ar savu dezinformāciju.

Šī ir mūsdienās visizplatītākā cīņas ar dezinformāciju stratēģija. Objektīvi tā ir pamatota un var dot pozitīvu rezultātu tad, ja cīņa notiek ar destruktīvu dezinformāciju un pret to vērš konstruktīvu dezinformāciju. Diemžēl praksē šī stratēģija biežāk izpaužas kā dezinformāciju jeb propagandu karš, kad katra puse savu dezinformāciju pozicionē kā pozitīvu un patiesu, bet pretinieka kā negatīvu un nepatiesu. Šāda pieeja nevairo uzticību un cilvēki mēdz no tās distancēties.

Visbeidzot ir vēl ceturtā cīņas ar dezinformāciju stratēģija un metode, kura no vienas puses var būt visnotaļ efektīva, bet kuras neapdomīga, nepamatota, negodprātīga un bezatbildīga izmantošana var ļoti dārgi maksāt gan subjektam, kurš to realizē, gan valstij, kurā to sāk praktizēt, gan visai sabiedrībai un reizēm arī konkrētiem cilvēkiem, kas tajā piedalās. Šī metode ir dezinformācijas avotu likvidēšana.

Kad cīņa ar dezinformāciju rada totalitāru vai teroristisku sabiedrības pārvaldes modeli?

Dezinformācijas apjomīguma, sarežģītības, pretrunīguma un neviennozīmīguma dēļ cīņai ar to ir nepieciešama speciāla iestāde ar īpaši augstas kvalitātes kadriem un speciālām pilnvarām. Ar to parasti nodarbojas slepenpolicija, jo tās funkciju, metožu, kadru politikas, kontroles un personiskās atbildības komplekss ļauj tai deleģēt uzdevumus, kuru izpildē ir jāvadās pirmkārt pēc likuma gara, reizēm visai brīvi traktējot likuma burtu.

Lai labāk saprastu cīņas ar dezinformāciju objektīvās problēmas, ir vērts apskatīt cīņas ar meliem grūtības. Atšķirībā no dezinformēšanas, nepatiesas informācijas sniegšana teorētiski ir nepārprotami pierādāma, tomēr, neskatoties uz to, ar likumu tas ir aizliegts tikai dažos konkrēti atrunātos gadījumos, bet kopumā melot nav aizliegts. Tā tas ir tāpēc, ka no vienas puses melošana sabiedrībā ir pārāk plaši izplatīta (melo teju visi un melus savā darbībā mēdz izmantot arī oficiālas struktūras), bet no otras puses melošana ir gan grūti pierādāma, gan arī tās plaša apkarošana prasa ieviest stingru un visaptverošu sabiedrības kontroli, ievērojami ierobežojot cilvēku individuālo brīvību. Un pat tas var nelīdzēt, jo kurš un kādā veidā tad cīnītos ar melu apkarotāju ļaunprātībām un meliem?

Ar dezinformāciju viss ir daudzkārt sarežģītāk, jo dezinformācija var operēt ar patiesu informāciju, tāpēc vienkāršotas pieejas cīņā ar dezinformāciju gadījumā var izrādīties, ka tiek apkarota nevis dezinformācija, bet gan patiesība, ar visām no tā izrietošajām šausmīgajām sekām. 

Tieši tāpēc cīņa ar dezinformāciju ir slepenpolicijas uzdevums, kuras kadri tiek rūpīgi atlasīti, kuriem, papildus augstajam praktiskās inteliģences potenciālam kritiski svarīga ir noteikta morālā tīrība un godīgums, un pret kuriem tiek piemērots īpaši paaugstinātas personiskās atbildības princips. Pie tam tikai slepenpolicija ir metodoloģiski spējīga noskaidrot daudzus būtiskus dezinformācijas rašanās un izplatības faktiskos apstākļus. Tāpēc slepenpolicija atsevišķos gadījumos var pieņemt lēmumu izmantot dezinformācijas avota likvidēšanas metodi. Bet tā kā tās nepamatotai un neapdomīgai izmantošanai var būt kritiski negatīvas sociālas sekas, dezinformācijas avota likvidēšanas metode ir izmantojama atsevišķos galēju izņēmumu gadījumos ar viennozīmīgu un dzelžainu pamatojumu, pirms tam visu rūpīgi noskaidrojot, pārbaudot un vispusīgi apdomājot.

Diemžēl praksē ne vienmēr tā notiek un tas ir saistīts ar pakāpenisku vai strauju slepenpolicijas degradācijas procesu, kā rezultātā notiek vai nu pakāpeniska slepenpolicijas struktūru pārorientēšanās uz vienkāršākiem un uz īstermiņa rezultātu tendētiem risinājumiem, vai arī tiek veikta apzināta pāreja uz totalitāras vai pat teroristiskas sabiedrības pārvaldes modeli. Šie destruktīvie procesi ir galvenokārt kadru atlases un kontroles mehānismu kvalitatīvas darbības traucējumu rezultāts, kas izraisa neatbilstošu kadru rašanos slepenpolicijas struktūrās (mazāk gudru, mazāk atbildīgu, mazāk godprātīgu un/vai inficētu ar nehumānām vai antihumānām ideoloģiski – reliģiskām tēzēm). Kad slepenpolicijas struktūrās sāk prevalēt degradējoši procesi, tad attiecīgajā valstī sākas ļoti grūti laiki ar lieliem sociāliem postījumiem, upuriem un satricinājumiem. 

Ja slepenpolicija pietiekamā apjomā pilda savas funkcijas, tad tās faktiskā rīcība aizstāv sabiedrības vairākumu tā ilgtermiņa pamatinteresēs un tādēļ tiešā, vai visbiežāk netiešā veidā, slepenpolicija bauda sabiedrības atbalstu (neskatoties uz to, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un cilvēki visbiežāk nespēj skaidri formulēt savas vēlmes). Šis sabiedrības atbalsts stipri atvieglo darbu un piedod spēkus. Ja slepenpolicijā ir sākušies regresīvi procesi, tad tā, pakāpeniski vai strauji pārorientējoties uz primitīvākiem rīcības modeļiem, sāk zaudēt sabiedrības atbalstu un noskaņo to pret sevi. 

Pietiek tikai sākt iet vieglāko ceļu un likvidēt dezinformācijas avotus, kad drīz par tādu kļūs katrs ierindas iedzīvotājs, jo zūd iespēja brīvi izteikties, zūd ticība tiem, kas brīvi izsakās, aizliegtais auglis kļūst sevišķi salds, dezinformatori noiet pagrīdē un saplūst ar tautas masām, kur tos kļūs gandrīz neiespējami atšķirt no ierindas cilvēkiem. Dezinformācija tad sākumā izplatās lēnāk, bet daudz pamatīgāk. Un tam tad seko vai nu varas struktūru pilnīgs fiasko, kad cilvēki vispār vairs netic nekam no oficiālo pārstāvju sacītā un sabiedrība uzticas tikai neformāliem informācijas kanāliem, vai arī ir jākāpina represijas pret dezinformācijas izplatītājiem, sākumā piepildot cietumus, bet pēc tam likvidējot tos fiziski. Tā agrāk ne reizi vien jau ir bijis.

Kāpēc Jēzu Kristu sita krustā? Tāpēc, ka viņš grāva uzticību pašapmierināto un egoistisko nacionālo pārvaldnieku varai, musināja tautu un izplatīja dezinformāciju. Kādēļ pēc tam Senās Romas ķeizari tik izcili nežēlīgi vajāja kristiešus? Tādēļ, ka viņi apdraudēja par valdošo grupējumu kļuvušo kibelistu ideoloģiski – reliģiskās pozīcijas, un, no to skatu punkta raugoties, izplatīja ļoti bīstamu dezinformāciju. Bet šīs represijas nedeva gaidīto rezultātu arī tāpēc, ka pirms tam kibelisti, izmantojot dažādas metodes, bija paspējuši neitralizēt citu Romā praktizēto dievību kultus, pārvēršot tos par ārišķīgām butaforijām, kurām ir jāizrotā Kibeles pārvaldītais panteons, attiecīgi visi sabiedrības konstruktīvie spēki pieplūda tiem, kuri reāli pretojas “melnās mātes” kulta kalpu destrukcijām, – kristiešiem.     

Un kas kristietības kundzības laikā bija ķeceri? Tie bija dezinformatori. Un ar ko cīnījās Svētā Inkvizīcija? Ar dezinformāciju un dezinformatoriem, paceļot šo cīņu tiešas, gandrīz atklātas un formāli pamatotas cīņas pret acīmredzamu patiesību “augstumos”. Par ko sadedzināja Žannu d’Arku? Par dezinformācijas izplatīšanu. Kas no Svētās Romas katoļu baznīcas skatu punkta ir visi protestanti (un pareizticīgie arī)? Dezinformatori, par ko viņus vajāja un nogalināja. Kas no luterāņu skatu punkta bija Tomass Mincers? Dezinformators. Kas pēc būtības bija katoļu un protestantu praktizētās “raganu medības”? Izrēķināšanās ar dezinformatorēm. Kas no daudzu islāmticīgo skatu punkta ir visi neticīgie? Tādā vai citādā veidā ļaunuma pārņemti dezinformatori, kuri var izpirkt savu vainu tikai pievēršoties Islāmam. Kāpēc nacisti gribēja iznīcināt ebrejus? Par viņu prasmēm un spējām izplatīt dezinformāciju. Un ko darīja boļševiki? Cīnījās ar kontrrevolūcijas un kapitālistisko dezinformāciju.

Tāpēc, ja dezinformācijas termins no specdienestu ierobežotas pieejas literatūras sāk pārceļot uz publisko telpu, kur ar to sāk apzīmēt kādus valdošām aprindām nevēlamus “ķecerus” vai “tautas ienaidniekus”, tad tā ir ļoti slikta zīme visai sabiedrībai, tai skaitā ierēdniecībai, karavīriem, policistiem, slepenpolicistiem un pat tiem, kuri to dara, jo, palaižot šo džinu no pudeles, tas nevienu nešķiros un pļaus visus pēc kārtas

Izziņas process un objektīvā dezinformācija.

Sevišķi būtiska sociāla, antropoloģiska un metafiziska parādība ir attieksme pret nezināmo. Cilvēki dzīvo tikai nedaudz izzinātā pasaulē (vidē ar bezgalīgas izziņas iespējām), kura ir nezināmā pārpildīta, un, lai izdzīvotu, katram cilvēkam sev ir jānoformulē optimāla attieksme pret nezināmo, kas no vienas puses ļauj iespējami ātrāk, elastīgāk, precīzāk un efektīvāk izzināt grūti izzināmo pasauli, bet no otras puse ļauj nofiksēt izzinātos starprezultātus (to praktiskai izmantošanai) un izveidot konstruktīvu, reālai dzīvei piemērotu personisko attieksmi, kura attur no dažādām nezināmajā balstītām bīstamām galējībām.

Universāla izziņas shēma sastāv no diviem elementiem, kuri nepārtraukti papildina viens otru un veido vienotu, nedalāmu izziņas procesa sistēmu. Tie ir eksperiments (prakse, pārbaude, novērojums) un teorija (doma, izdomātais, secinātais, aprēķinātais). Pilnvērtīgs izziņas process nav iespējams, ja nav eksperimenta vai ja nav teorijas, vai ja tie neveido savstarpēji papildinošu izziņas sistēmu.

Pēc izziņu veicošā subjekta struktūras un no tās izrietošās izziņas procesa metodoloģijas izziņu var iedalīt ikdienišķajā (jeb individuālajā, sadzīviskajā) izziņā un kolektīvajā izziņā. Šie divi izziņas veidi ir savstarpēji saistīti un organiski papildina viens otru, jo izziņu vienmēr veic personas individuālā kārtā, pēc tam tiecoties tādā vai citādākā formā nodot individuālās izziņas rezultātus citu personu lietošanai. Izplatītākā kolektīvās izziņas forma mūsdienās ir zinātniskā izziņa, kurai ir savs mērķis (uzzināt un saglabāt patiesību), savi principi (objektivitāte, racionalitāte, sistēmiskums, pārbaudāmība, pieejamība), likumi (aksiomas) un izklāsta formas.

Ikdienišķās izziņas subjekts ir katrs cilvēks, kurš, vadoties no savas personiskās pārliecības, zināšanām, pieejamās informācijas un spējām, mēģina saprast dzīves (apkārtējās vides) likumsakarības, lai izmantotu šo sapratni personiskos nolūkos. Katrs cilvēks pats sev uzstāda savus personiskos izziņas mērķus, ievēro savus personiskos izziņas principus, izziņā vadās no paša pieņemtām aksiomām un izziņas rezultātu saglabāšanai un/vai tālākai nodošanai izmanto savas izklāsta formas. Tas ikdienišķo izziņu kopumā padara par ļoti apjomīgu, daudzveidīgu, neviennozīmīgu un pretrunīgu parādību, kura ir grūti saprotama, formalizējama un vadāma, kura var nespēt veikt formāli noteiktus izziņas uzdevumus un kura var viegli kļūdīties.

Tai pat laikā ikdienišķai izziņai teorētiski ir daudzkārt liekāks izzināmā apjoma un kvalitātes potenciāls (pie nosacījuma, ja subjekts konsekventi ievēro patiesības noskaidrošanas nosacījumus), jo izziņas procesā nav jāievēro kolektīvai sapratnei, pārbaudei un saglabāšanai nepieciešami nosacījumi, kuri noteiktos gadījumos var ievērojami apgrūtināt izziņas procesu un pat būtiski sašaurināt izzināmā apjomu. Pie tam, ikdienišķai izziņai ir ilglaicīgi stabilizējoša un konstruktīva iedarbība uz sabiedrību, jo visi sabiedrību pārņēmušie maldi (dezinformācija) ar laiku tiek atspēkoti pirmkārt tieši ikdienišķās izziņas rezultātā. Un pati kolektīvā (arī zinātniskā) izziņa vēsturiski ir ikdienišķās izziņas procesa produkts. Tāpēc zinātniskajā vidē izplatītie radikālie un ekstrēmistiskie noskaņojumi cīņai ar ikdienišķo izziņu, pretnostatot to zinātniskai izziņai, ir pašos pamatos kļūdaini un sociāli kaitīgi

Jebkurā izziņas procesā vienmēr eksistē trīs nosacīti apgabali – it kā zināmais, nezināmais (tas, ko nepieciešams izzināt) un zināmā/nezināmā robežapgabals, sava veida pelēkā zona, kura kaut kādā mērā ir zināma, bet kaut kādā mērā nezināma un tāpēc arī ir pakļauta izziņas procesam. Šo apgabalu robežas ir dinamiskas un atkarīgas no izzinošā subjekta sapratnes, zināšanām un vēlmēm.

Bieži vien izziņas procesā subjektam ir nepieciešams izstrādāt teorētiskas versijas par izzināmo vai nezināmo, lai vēlāk to pārbaudītu, praktiski izmantotu (pēc tam pēc fakta fiksējot rezultātu) vai vienkārši ņemtu vērā. Šīs versijas var būt pareizas un var būt kļūdainas. Vairums izziņas procesā radīto versiju ir kaut kādā mērā kļūdainas un tās savā būtībā ir dezinformējošas. Tāpat izziņas procesā bieži mēdz rasties nepieciešamība izmantot pieņēmumus un varbūtības. Šādi izziņas procesa rezultāti arī nav uzskatāmi par precīziem un var būt dezinformējoši. Bez tam subjekts patiešām var ticēt kādai no kļūdainām versijām, pieņēmumiem, varbūtībām vai prognozēm, un tieši šī ticība viņu var novest pie sapratnes par kļūdas dabu un pietuvināt vai novest līdz patiesībai.

Dezinformācija, kura ir radusies vai radīta izziņas procesa rezultātā ir objektīvā dezinformācija. Ievērojamos apjomos tā rodas analītisko procesu rezultātā un analītiskajā sfērā. Objektīvā dezinformācija ir kritiski svarīga izziņas procesa sastāvdaļa, bez kuras izziņas process nav iespējams un bez kuras nav iespējams noskaidrot patiesību.

Tomēr tieši analītiskajā sfērā ar analītiskām metodēm apzināti tiek radīta viskvalitatīvākā dezinformācija (tai skaitā zinātniskā dezinformācija), kura pēc tam plaši tiek izmantota gan oficiālajā propagandā, gan visu veidu dezinformāciju karos (šajā sfērā arī dabīgi rodas vai apzināti tiek radītas sazvērestības teorijas). Bet, ja tieši un atklāti šo dezinformāciju sāk apkarot, tad ļoti viegli un nemanāmi var nonākt līdz izziņas procesa kā tāda apkarošanai, kam ir galēji katastrofālas sociālās sekas. Tieši ar to nodarbojās Svētā inkvizīcija.

Pēdējā laikā oficiālie avoti arvien intensīvāk un neveiklāk kā vienīgo neapgāžamo pamatojumu sāk izmantot tādus jebkuram viegli apšaubāmus argumentus kā “nav pierādīts” un “nav konstatēts” (ko daudzi cilvēki jau sāk uztvert kā “ir pierādīts un konstatēts, tikai negribam atzīt”). Mēģinot cīnīties ar sev nevēlamu dezinformāciju, atsevišķi žurnālisti, ierēdņi un politiķi jau ir aizrunājušies tik tālu, ka jebkuras šaubas par šiem “nav pierādīts/konstatēts” gadījumiem tiek pozicionēta kā sabiedriski kaitīga darbība. Tas ir satraucošs un bīstams indikators.

Plaši “nav pierādīts/konstatēts” argumentāciju lieto jurisprudencē, jo īpaši krimināltiesībās, kur nevainīguma prezumpcija prasa maksimāli šaubīties par apsūdzētā vainu un ētisku apsvērumu pēc tiek pieļauts, ka labāk ir nenotiesāt noziedznieku pierādījumu trūkuma dēļ, nekā notiesāt nevainīgu cilvēku, jo ir radies kļūdains iespaids par viņa vainu. Bieži vien, aizsedzoties ar šādu argumentāciju, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki ne pārāk cenšas pildīt savus dienesta pienākumus, bet daudzi noziedznieki tādēļ ir izvairījušies no pelnītā soda. Pietiekami plaši ir zināms, ka patiesība un juridiski korekti pierādīta patiesība ir divas stipri atšķirīgas lietas, un labāk par citiem to zin tieši juristi.

Tagad šis argumentēšanas (bieži vien dezinformēšanas) stils no juridiskās sfēras, kur tā izmantošana vismaz teorētiski noteiktā mērā ir pamatota, sāk pārvietoties uz publisko, ideoloģisko un politisko sfēru, kur to sāk izmantot acīmredzamu valsts pārvaldes struktūru un ierēdņu neizdarību piesegšanai, vienlaikus šaubīgos uzdodot par kaut ko līdzīgu “tautas ienaidniekiem”. Tā ir tieša un nepārprotama vēršanās pret noteiktām izziņas procesa izpausmēm, izmantojot juridisku argumentāciju, kuras dezinformējošais potenciāls ir visiem labi zināms. Pagaidām tas izvēršas tikai “dzēšanas kultūrā” un rada personām iespēju ierobežojumus sociālajos tīklos, bet jau izskan aicinājumi šādu praksi paplašināt un nostiprināt juridiski.      

Tā ir Svētās inkvizīcijas izmantotā metodoloģija, kad ir kāds dogmats (Inkvizīcijas gadījumā – absolūti nekļūdīgais “dieva vārds” Bībeles formā), ar kura dažādām interpretācijām tiek vērtēts notiekošais un ar kuru tiek pamatots un nosodīts jebkāds nevēlams izziņas process un tā rezultāti. Pašreizējā mūsdienu variantā kā dogmats tiek izmantotas selektīvi atlasītas teorijas un tēzes, kuras ir ietērptas zinātniskā izklāsta formā un tiek sauktas par zinātniskām (lai gan bieži savā būtībā tādas nav) un kuru apšaubīšana tiek strikti nosodīta. Visa cita starpā šāda prakse ir arī vēršanās pret zinātnes pamatprincipiem un zinātni kā tādu līdzīgā garā kā agrāk, tikai šoreiz ar zinātnes vārdu uz lūpām.

Teorija, ka zeme ir apaļa, bija zināma jau sen, bet gadsimtiem ilgi oficiālās struktūras pret to izturējās kā pret nepierādītu. Ilgu laiku Romas katoļu baznīca par kritiski būtisku uzskatīja pieņēmumu, ka zeme riņķo ap sauli, un savā dogmatu sistēmā vērtēja to kā absolūti pierādītu, tāpēc nežēlīgi izrēķinājās ar pretēju uzskatu paudējiem. Līdzīgā kārtā Svētā inkvizīcija vērsās pret citām sev nevēlamām zinātniskuma un ikdienišķās izziņas izpausmēm, kas Inkvizīcijas skatījumā bija nelabā radīta dezinformācija. Un, ja cilvēce šādu attieksmi būtu saglabājusi, tad netiktu pierādīta ne relativitātes teorija, kura laikabiedriem sākumā šķita pavisam neticama, nekļūtu pieejami lielmolekulārie savienojumi, kuru teorētiskais apraksts savā laikā izskatījās pēc abstraktas (nepierādītas) fikcijas, un nebūtu iespējami citi zinātniskie atklājumi. Izziņas procesu apkarojoša prakse pašā saknē likvidē jebkāda sabiedriskā un zinātniski – tehniskā progresa iespējamību.

Turpinājums rakstā: Aktuāli dezinformāciju cīņu piemēri

Ivars Prūsis

t.me/brivibasplatforma/719

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.