Par dezinformāciju (2/6): Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā

Rakstu sērijas pirmā daļa: “Kas ir dezinformācija?”

Oficiālā dezinformācija.

Tā kā gan pēc apjoma, gan ietekmes visnoteicošākā ir tieši oficiālā dezinformācija, tad to apskatīsim sīkāk.

Var izdalīt vairākus oficiālas dezinformācijas redzējumus. Visplašākā skatījumā oficiālā dezinformācija ir dezinformācija, kuru rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotās personas. Tātad tā ir jebkāda dezinformācija, kuru rada jebkāda oficiāli reģistrēta struktūra (tai skaitā komercstruktūras, sabiedriskas organizācijas u.c.) un izplata to jebkādā veidā (gan tieši un atklāti no sava vārda, gan netieši, neformāli, no citu personu vārda).

Bet var būt vairākas šaurākas sapratnes, par oficiālu dezinformāciju uzskatot: 1) tikai tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no oficiālu struktūru un/vai to pilnvaroto pārstāvju vārda; 2) tikai valsts struktūru radītu un jebkādā veidā izplatītu dezinformāciju; 3) tikai valsts struktūru radītu un tieši un atklāti izplatītu dezinformāciju no valsts struktūru un/vai to pilnvaroto amatpersonu vārda.   

Svarīgi ir zināt visas šīs sapratnes, jo arī tās cilvēku apziņā jaucas, un arī manipulēšana ar tām ir viens no praktiski izmantotiem dezinformēšanas paņēmieniem. Tālākā oficiālās dezinformācijas apskatā tiks izmantota sapratne, ka oficiālā dezinformācija ir valsts struktūru vai to pilnvarotu personu radīta un jebkādā veidā izplatīta dezinformācija.

Tā kā valsts struktūru pastāvēšanas jēga un galvenā funkcija ir sabiedriskā labuma principa materializēšana savā teritorijā attiecībā uz saviem pilsoņiem, kopā ar to nāk arī noteiktas tiesības un reizēm pat pienākums šī virsmērķa sasniegšanas vārdā izmantot arī dezinformatīvas metodes. Šī objektīvi pamatotā valsts struktūru radītā dezinformācija ir pieskaitāma dabīgās dezinformācijas kopai. Tikai dabīgā oficiālā dezinformācija ir leģitīma un legāla oficiāla dezinformācija, tāpēc ideālā gadījumā oficiālai dezinformācijai ir jāpieder tikai pie dabīgās oficiālās dezinformācijas kategorijas. Diemžēl praksē tas ne tuvu tā nav. 

(Dabīgā dezinformācija – no objektīviem apstākļiem organiski izrietoša nepieciešamība dezinformēt. Kā uzskatāmu dabīgas dezinformēšanas piemēru var minēt pašaizsardzības dezinformatīvo reakciju, kad cilvēks dezinformē reāla vai iedomāta individuāla apdraudējuma gadījumā.)

Pēc objektīva pamatojuma var izdalīt sekojošus valsts struktūru dabīgās dezinformācijas veidus:

1) darba organizācijas apsvērumu pamatota dezinformācija;

2) audzinošu apsvērumu pamatota dezinformācija;

3) konfidencialitātes un valsts noslēpuma sargāšanas apsvērumu pamatota dezinformācija;

4) sabiedriskās vai valsts drošības apsvērumu pamatota dezinformācija;

5) operatīvās darbības apsvērumu pamatota dezinformācija;

6) medicīnisku apsvērumu pamatota dezinformācija;

7) diplomātisku apsvērumu pamatota dezinformācija;

8) militāru apsvērumu pamatota dezinformācija;

9) valsts vai sabiedrisko interešu pamatota dezinformācija.

Tā piemēram, lai labāk organizētu darbu, priekšniecībai reizēm ir nepieciešams dezinformēt savus darbiniekus par veicamā darba grūtības pakāpi, tā izpildes patieso jēgu, darba izpildes kontroles mehānismiem utt. Krīžu un nopietnu draudu gadījumā valsts iestādes dezinformē sabiedrību, lai izvairītos no panikas un tās izraisītajām sekām. Izmeklētāji, lai noskaidrotu patiesību, mēdz dezinformēt lieciniekus un/vai aizdomās turamos par izmeklēšanas rīcībā esošo informāciju. Operatīvās darbības ietvaros specdienestu darbinieki mēdz izmantot piesegidentitāti, speciāli šim nolūkam izveidotus piesegdokumentus un t.s. “leģendu”. Ārsti mēdz dezinformēt pacientus, lai neradītu liekas un traucējošas emocionālas reakcijas vai lai nodrošinātu optimālu ārstēšanas procesu. Nozīmīgs militāro panākumu gūšanas faktors ir arī spējā laicīgi un pārliecinoši dezinformēt pretinieku. Savukārt diplomāti nevar kvalitatīvi pildīt savus pienākumus bez smalkas dezinformēšanas prasmes. Tie ir tikai daži no plaši zināmajiem dabīgas oficiālās dezinformācijas piemēriem.

Diemžēl oficiālā dezinformācija neaprobežojas tikai ar dabīgo dezinformāciju un tā satur arī subjektīvās dezinformācijas komponenti, kura var būt pat apjomīgāka par dabīgo oficiālo dezinformāciju. Oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes pataloģiskumu var izraisīt gan pārmērīgs subjektīvās dezinformācijas apjoms un īpatsvars, gan arī atsevišķi sevišķi kaitīgi subjektīvās dezinformācijas elementi, kuri rada būtiski destruktīvu ietekmi uz valsts pārvaldes aparāta darbu.

Organizācijas veido cilvēki, bet katram cilvēkam ir savs subjektīvs skatījums uz lietām, savas personiskās īpašības, tieksmes, trūkumi un intereses. Ideālā gadījumā cilvēkam kā organizācijas elementam vajadzētu pacelties pāri savam “Es”, savai subjektīvajai dabai un uz pienākumu izpildes brīdī pilnībā saplūst ar pārstāvēto organizāciju, pilnībā pārņemot tās vērtības, skatījumu un mērķus. Diemžēl vai par laimi, bet tas nav iespējams, attiecīgi organizāciju veidojošo cilvēku subjektīvās īpašības pietiekami nopietni ietekmē visu organizāciju. Tam ir gan pozitīvi, gan negatīvi efekti. Kā pozitīvo var minēt organizāciju relatīvo cilvēciskumu, pie nosacījuma, ja organizācija savā vairumā sastāv no psiholoģiski veselām personām. Bet ir arī negatīvās, kuru ietekmē papildus dabīgai oficiālai dezinformācijai rodas subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura pie noteiktiem nosacījumiem var atstāt pataloģisku ietekmi uz valsts pārvaldes mehānismu un attiecīgi arī uz visu sabiedrību.

Valsts pārvaldē strādājošie arī ir cilvēki ar saviem personiskajiem uzskatiem un interesēm, tāpēc to darbu ietekmē arī viņu ideoloģiski – reliģiskie uzskati, radniecības saites, draugu un paziņu loks, piederība sabiedriskām, reliģiskām un/vai komercorganizācijām, kā arī neformālām grupām. Visu šo apstākļu ietekmē konkrētas valsts pārvaldē strādājošās personas noteiktā mērā cenšas izmantot savu dienesta stāvokli arī (reizēm, tikai) lai realizētu kādu no savām personiskajām interesēm. Kaut nedaudz civilizētās valstīs tas tiek darīts, formāli piesedzoties ar valsts interesēm un valsts funkciju izpildi. Tā ir birokrātiskā dezinformācija, kuru var sastapt teju visu valstu oficiālos dokumentos. Un tas atstāj ietekmi arī uz oficiālo dezinformāciju. Tādā veidā dabīgo oficiālo dezinformāciju papildina un reizēm noslīcina vai pārņem subjektīvā oficiālā dezinformācija, kura maskējas par dabīgo oficiālo dezinformāciju un izmanto visas oficiālās dezinformācijas iespējas, nodarot valsts pārvaldes struktūrām un sabiedrībai kaitējumu, kurš noteiktos gadījumos var būt sevišķi nozīmīgs un pat nāvējošs.

Kā oficiālās dezinformācijas subjektīvās komponentes izpausmes piemēru var minēt komercorganizāciju lobistisko un/vai koruptīvo ietekmi uz valsts pārvaldi. Tāpat ļoti plaši ir izplatīta politisko partiju ietekme uz oficiālām struktūrām, kā rezultātā rodas cita veida subjektīvā oficiālā dezinformācija (partijas intereses tiek stādītas augstāk par sabiedrības un valsts interesēm). Pietiekami bieži konkrētos gadījumos valsts pārvaldes funkcijas tiek izmantotas tīri sadzīviski, lai izrēķinātos ar lēmuma pieņēmējam vai tam pietuvinātajiem nevēlamām personām, vai arī otrādi, lai kādu nepamatoti atbalstītu, izceltu, paaugstinātu.

Subjektīvās ietekmes rezultātā radusies oficiālā dezinformācija visbiežāk ir grūti atšķirama no dabīgās oficiālās dezinformācijas, tāpēc, vērtējot oficiālo dezinformāciju, ir būtiski ņemt vērā arī vispārējo valsts pārvaldes struktūru stāvokli, lai aptuveni noteiktu, cik liela daļa no oficiālās dezinformācijas varētu būt subjektīvā dezinformācija, un kāda tieši (komerciālā, politiskā, sadzīviskā u.c.).

Kā potenciāli sevišķi bīstama parādība var būt ideoloģiski – reliģiska dezinformācija, kura formē cilvēku priekšstatus par ideālu cilvēku, ideālu sabiedrību un ideāliem sabiedrības pārvaldes mehānismiem, kā arī metodēm kā šos ideālus sasniegt. Pati civilizācija un valsts no vienas puses ir šīs sfēras ideju materializācijas produkts, tai pat laikā antihumānas idejas un to radīta dezinformācija šai sfērā var izraisīt destruktīvas un pat katastrofālas sociālas sekas. Pie tam šāda veida destruktīva ietekme var nebūt atkarīga no attiecīgās dezinformācijas izplatības apjoma; pietiek, ja tikai daži nozīmīgākie valsts pārvaldes struktūru faktisko lēmumu pieņēmēji savā darbībā sāk vadīties no antihumānām idejām, lai teorētiski kļūtu iespējams šādā virzienā sākt mainīt visu valsts pārvaldes mehānismu. Tādos gadījumā pilnībā sāk mainīties arī oficiālā dezinformācija, pieņemot attiecīgu ideoloģisku virzienu.

Apskatītais oficiālās dezinformācijas teorētiskā modeļa apraksts attēlo tikai vienu abstraktu valsti, bet valstu ir daudz un tās viena ar otru stājas visdažādākajās attiecībās (neitrāli līdzāspastāv, sadarbojas, atbalsta, konkurē, kaitē, karo, pakļauj, iekļauj, apvienojas, sadalās utt.). Un šo darbību ietvaros plaši tiek izmantota arī oficiālā dezinformācija. Pie tam, ar valstīm viss neaprobežojas. Apskatīto modeli ar dažām atrunām var attiecināt uz jebkuru organizāciju valsts iekšienē (tad, protams, ir spēkā cita oficiālās dezinformācijas sapratne). Tai pat laikā eksistē arī pārnacionālas organizācijas (globālie subjekti), kuras nav piederīgas nevienai valstij un darbojas vienlaicīgi vairākās valstīs. Arī tie nonāk visdažādākajās attiecībās gan viens ar otru, gan ar dažādām valstīm, gan arī valstu iekšienē esošām organizācijām, un šinīs attiecībās plaši izmanto arī dezinformāciju, kuru noteiktā sapratnē vai nu var pieskaitīt pie oficiālas dezinformācijas, vai arī kura tādā veidā tiecas ietekmēt valstu struktūras, lai tās savā darbībā vadītos no šīs dezinformācijas, attiecīgi iekļaujot globālo subjektu dezinformāciju savā nacionālās valsts oficiālajā dezinformācijā. 

No šī virspusējā oficiālās dezinformācijas apraksta kļūst skaidrs, ka lielāko daļu dezinformācijas, kura cirkulē informatīvajā telpā, sastāda tieši oficiālā dezinformācija. To vienkārši ir jāzin un jāņem vērā.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā

Mūsdienu civilizācija lielā mērā ir kristīgā civilizācija. Kristietībā visa ļaunuma simbols tiek dēvēts par melu tēvu un tiek mācīts, ka “šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” Šāds tēlains apraksts labi raksturo dezinformācijas apjomu informatīvajā telpā. Pat vairāk, Pilāta retoriskais jautājums: “Kas ir patiesība?!”, ir kā apliecinājums postmodernistu atziņai, ka patiesības īstenībā neesot, bet ir tikai visdažādākie subjektīvie redzējumi. Šādu atziņu ietekmē jau tiek runāts par “post-truth” (pēcpatiesības) laikmetu.

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā patiešām ir tik milzīgs un nospiedošs, ka patiesība (kura tomēr ir un reizēm liek par sevi manīt) kļūst grūti saskatāma, un tik tiešām var šķist, ka tās nav, vai arī, ka ar to var nerēķināties. 

Katram cilvēkam ir dabiska tieksme un pat nepieciešamība dezinformēt. Kad cilvēks mēģina radīt pozitīvu iespaidu par sevi, tad viņš dezinformē apkārtējos. Tieši tāpat cilvēki ir tendēti rīkoties attiecībā uz organizatoriskajām un sociālajām grupām, kurām pieder: ģimeni, draugiem, reģionu, darbavietu, domubiedru kopu, tautu, rasi, valsti. Savējie ir labi, pretstatā tiem, kuri nav savējie. Šī ideja lielākās daļas cilvēku izpildījumā tiek ietērpa visdažādākajās dezinformējošās konstrukcijās.

Organizācijas veido cilvēki, un katra organizācija līdzīgā garā izplata sevi slavinošu un savus oponentus nomelnojošu dezinformāciju. Visuzskatāmākais šādas dezinformācijas piemērs ir reklāma. No tās nav glābiņa, tā ir visur, gan atklātā, gan slēptā un visi zin, ka reklāmas “melo”, tas ir – dezinformē.

Cilvēki mēģina izzināt sev nezināmo un dažādu noslēpumu pārpilno pasauli, un izziņas procesā savai un citu lietošanai rada dažādas idejiskas uzskatu sistēmas, katra no kurām ir noteiktā mērā nepilnīga un kļūdaina. Un mēģina tās izplatīt, visbiežāk dezinformējot.

Kad cilvēks nejūtas droši vai ir apdraudēts, tad viena no individuālās pašaizsardzības taktikām ir dezinformēšana. Līdzīgi cilvēki rīkojas arī kolektīvos un organizācijās. Kad vieni cilvēki mēģina uzbrukt un kaut ko atņemt citiem cilvēkiem, tad viņi visa cita starpā arī dezinformē.

Noteiktas teritorijas cilvēku augstākā organizatoriskā pakāpe ir valsts. Arī valsts struktūras, līdzīgi kā jebkura organizācija, dezinformē. Tas notiek organizatorisko struktūru iekšienē, kur dezinformēšana ir neatņemama darba organizācijas un vadības procesu sastāvdaļa. Tāpat dezinformāciju katra organizācija izplata uz āru attiecībā pret saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, partneriem, sabiedrotajiem, konkurentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem.

Valstu ir daudz un tās viena ar otru un ar citu valstu iedzīvotājiem veido dažādas attiecības, ko ietvaros arī dezinformē. Tieši valsts struktūras savu dezinformāciju cenšas padarīt īpaši nemanāmu, plašu, visaptverošu un iedarbīgu. Un valstu starpā notiek nepārtraukti un intensīvi dezinformāciju kari.

Tā nu sanāk, ka katra informatīvā vienība satur tāda vai cita veida faktisku vai potenciālu dezinformējošu elementu un dezinformācija ir it visur. Sanāk, ka cilvēki dzīvo dezinformācijas (maldu, ilūziju) pasaulē, kurā neviens šķietami nezin patiesību un kurā katrs rada vai pieņem sev tīkamākas dezinformējošas teorijas. Bet laiku pa laikam cilvēki tomēr saņem gan patiesības atklāsmes, gan dunkas un triecienus. Agri vai vēlu realitāte dod par sevi manīt, un, jo sliktāk tiem, kuri to nesaskata vai ignorē.

Turpinājums rakstā: Cīņas ar dezinformāciju neviennozīmīgā daba

Ivars Prūsis

t.me/brivibasplatforma/695

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.