Mīļā, neslēp jel seju... Kā atvērta grāmata pretī Tev eju, Un izlasīt vari tur sāpi ikvienu, Vasaras smeldzi, Sauli no rītiem, Un ledainā aukstuma pieskārienu... Jo tai tālajā naktī, kad Tevi no rokām, Man izrāva Ziemeļu vēji, Atvadu vārdus man pateikt, Tu tā arī nepaspēji... Tad cauri brūkošiem gadsimtiem skrēju, Aizsaules vārtus slēdzot ar smaidu, Sapņojot, kā lai Tevi es sameklēju... Mīļā, neslēp jel seju… Jo pat mums kaislīgi griežoties pēdējā dejā Es vēlos ieraudzīt saulrieta atspulgus Tev rāmi starojam maigajā sejā...
|
Rakstu sagatavoja: Aivis Vasiļevskis
Patiesība ir visapkārt – atver acis. |