Neatkarības fikcija

Šodien formāli ir kārtējā Neatkarības diena – tā to dēvē valdošais režīms, par pamatu ņemot 1990. gada 4. maija deklarāciju par juridisku atbrīvošanos no PSRS. Bet kas īsti ir neatkarība un kas ir valsts?


Šajā sakarā var piebilst tikai vienu – neatkarības dienu Latvijas kontekstā var atzīmēt tikai tādā aspektā, ka no tās nekas nav atkarīgs. Te ir jāsaprot kāda būtiska lieta un jāsāk ar jēdzienu patiesās nozīmes izpratni. Jo suverēna valsts, tas ir pavisam kaut kas cits, nekā karogs, himna un varnešu rituāls reizi gadā, atzīmējoties ar kārtējo bezjēdzīgo populisma runu. Vēl jo vairāk uz šodienas fona, kad notiek atklāta režīma ņirgāšanās, jo tas ir izdomājis, ka savā valstī visiem jābūt uzpurņos, jātic Farmai un jāpaliek mājās – pat šodien. Nu varbūt tā ir pat labāk, jo tādā farsā piedalīsies mazāk cilvēku.

Bet attiecīgie jēdzieni ir jāizskata no globālās politikas jēdziena – kas ir suverēna valsts un ko tas vispār nozīmē. Valsts nav tikai teritorija un simboli – valsts kā funkcija, tā ir sabiedrības pašpārvaldes sistēma, kura ārējo faktoru un spiediena apstākļos nodrošina tautas attīstību vai vismaz izdzīvošanu, saglabājot tās kultūru un identitāti. Tā tam vismaz vajadzētu būt. Savukārt suverēna valsts ir tāda pārvalde, kura spēj nodrošināt minētos uzdevumus bez ārējā spiediena vai kontroles no ārēja pārvaldes centra.

Lai to varētu izdarīt, valstij ir jāspēj sevi nodrošināt visos pārvaldes līmeņos – sākot ar iekšējiem resursiem, ekonomiku, spēju militāri aizsargāties, beidzot ar iespēju pašai veidot savu kultūru, vēsturi un ideoloģiju. Un pats galvenais rādītājs ir valsts spēja piedalīties globālos procesos un veidot savu politiku tajā.

Ja paskatās uz šo prasību sarakstu, tad var redzēt to, ka pasaulē vispār ir ļoti maz suverēnu valstu, kas spēj izpildīt šādus nosacījumus – tās ir tikai lielvalstis ar atomieročiem un milzīgu ekonomisko jaudu. Izņēmums ir Vatikāns, kam globālajā politikā ir milzīga teikšana, bet tas ir veidojies katoļu baznīcas kā globālistu vienas no pirmajām pārvaldes sistēmām ietvaros, kas savu jau nokalpojusi. Visas pārējās vairāk vai mazāk ir spiestas iekļauties globālo spēlētāju diktētajos noteikumos. Dažas spēj tajā manevrēt, ja tām ir gudri vadītāji un kaut kā saglabāties, lai nepazustu globālisma gaļas mašīnā, bet ir vesels lērums to, kas vispār nav nekādas valstis, bet tikai ģeopolitiski punkti un to ‘neatkarība’ ir absolūta fikcija uz papīra – tās tikai izpilda lielo spēlētāju norādījumus.

Tādas ir gan visas bijušās britu kolonijas, gan faktiski visas postpadomju valstis, ieskaitot, protams, Baltiju. Tad, kad prezidents atkal izgudro kārtējos levitismus un nosauc Eiropu par ‘vienvērtīgu’, kurā visiem esot vienādas tiesības, tad rodas jautājums par viņa veselo saprātu. Pašā ES pamatā ir ielikta koncepcija par kodolu un perifēriju jeb divu ātrumu Eiropu. Sākotnēji tā taču bija ogļu un tērauda kopiena un tajā vadošos amatus ieņēma vesela varza bijušo nacistu. Šis kodols ir pavisam cita pasaule, kā tā perifērija, kas tika pievienota vēlāk – tās loma ir deindustrialziēties un kļūt par kodola labklājības uzturētāju – ar lēto darba spēku un savu tirgu II šķiras produktiem. Kas mums teorētiski vispār varētu būt meklējams globālistu ogļu un tērauda kopienas veidojumā? Mums nav ne viena, ne otra.

Tas arī viss. Pie šādas shēmas mēs dzīvojam visu šo laiku un tāpēc šī valsts nekad nevarēja pietuvoties kaut kādam vidējam vai minimālam ES kodola valstu ienākumu līmenim pat vecajā kapitālisma modelī, kas tagad tiek demontēts. Tas vienkārši nebija tā paredzēts un visa politiķu muldēšana par Eiropu un tās labumiem ir tikai fikcija, kas bija tieši tāda pati utopija, kā saulainais komunisms – tas pat bija daudz reālāks. Levits un visa politiķu varza to nezina? Gan jau, ka zina. Tikai tautai to skaļi neviens neteiks.

Valsts, kurai nav ne savas ekonomikas, ne naudas, ne politiskas spējas pārrvaldīt teritoriju tā, lai tas nodrošina tautas labklājību, nav neatkarīga un nav suverēna – tā ir absolūta fikcija. Šeit strādā nevis valdība, bet Briseles, Vašingotnas un Reseta administrācija.

Globālajā pārvaldē ir ļoti vienkārša shēma, kas kurš tur ir. To nosaka arī diplomātiskā etiķete – kādā līmenī notiek starpvalstu tikšanās. Kas tajā ir Baltija, to visi varēja redzēt vēl 2018.gadā, kad toreizējais prezidents Tramps izsauca visus trīs Baltijas valstu prezidentus, nolika rindā un nodeva instrukcijas, kā uzvesties. Bet tie vēl bija citi laiki un salīdzinot ar šī brīža mazo bērnu mīļotāju ASV prezidenta amatā, kas neatceras, kur atrodas, tas vēl bija pagodinājums. Te var skaidri redzēt, ka neviens no Baltijas prezidentiem nestāv pie sava karoga, viss ir sajaukts secībā un ASV karogs tur ir pirmais rindā. Tas nav nejauši, jo tas viss skaidri parāda lietu kārtību – tāda attieksme ir pret nomales provincēm, ne valstīm. Sabiedrotie… Tad, kad kādas valsts līderis sāk virzīt valsti uz pašnoteikšanos, tad viņš visai ātri sastopas ar globālās mafijas spiedienu – to mēs redzam nepārtraukti, kā tiek nesta demokrātija un plaukstošas valstis iebombardētas akmens laikmetā. Latvija šajos noziegumos vienmēr atbalsta agresoru. Citādāk nemaz nevar būt.

Bet vēl skaidrāk skaudro situāciju demonstrēja nesen notikusī ķibele, kad krievu slavenie prankeri Vovans un Lexus izlikās par Navaļnija štāba vadītāju – nu viens no viņiem – un piedāvāja apspriest sankcijas pret Krieviju. Kas atsaucās uz šādu piedāvājumu? Protams, mūsējie un arī ukraiņi, kur prezidents ir vienkārši komiķis.

Taču vai kāds padomā par to, ko nozīmē šāda situācija? Tas nozīmē, ka LV pārvalde un diplomātijas līmenis ir tieši tur – zem stacijas tualetes poda. Runāt ar pašā KF sodīta ārvalstu ietekmes aģenta pārstāvjiem par sankcijām pret Krieviju – diplomātiski tas būtu līdzvērtīgi tam, ja mūsu valsts prezidents dotos oficiālā vizītē uz kādu ārvalsti, bet tur viņu satiktu kāds vietējās pilsētas Domes sētnieks. Nu tāds ir šis līmenis.

Tā varētu turpināt daudz – taču situāciju tas neuzlabos. To var izdarīt tikai zināšanas un sapratne par to, kādās ilūzijās mēs esam dzīvojuši visu šo laiku. Kas ir tas spēks, kas var iestāties par iekšējās tīrības, morāles un tradiconālo vērtību saglabāšanu valstī, kurā tās oficiālā pārvalde dara visu, lai ievazātu svešu un tautai naidīgu ideoloģju? Kas to darīs, ja ne mēs paši?

Tāpēc šajā ‘svētku dienā’ atliek novēlēt visiem, lai tās ilūzijas beidzot šķīst.

One thought on “Neatkarības fikcija

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.