Nanoboti mūsu ķermeņos

Neizskaidrojamu iemeslu dēļ tūkstošiem cilvēku pēc PCR testu veikšanas sūdzas par galvassāpēm. Klīst “baumas un sazvērestības teorijas”, ka Geitss ar vakcīnu starpniecību grib mūsos ievadīt čipus vai izmainīt mūsu DNS, padarot mūs par biorobotiem. Zinātniskā fantastika? Folija cepurīšu murgi? Nē. Tas viss ir iespējams. Nanoboti dažādās formās mūsdienās jau tiek izmantoti medicīnā slimību diagnozei un ārstēšanai, kā arī citās nozarēs.

Jau 2015. gadā nanoboti veiksmīgi pielietoti, lai ievadītu zāles dzīvniekiem. 2018. gadā tie pirmo reizi veiksmīgi cīnījās ar audzējiem, pelēm izmantojot asinsritē injicētus nanobotus. Zinātnieki min, ka nanobotus efektīvāk lietot būtu tajās ķermeņa daļās, kur asinsrite ir lēnāka, piemēram, smadzeņu kambaros vai acu ābolos. Tā kā nepieciešams kāds ārējs spēks, lai darbinātu nanobotus un tos virzītu uz vajadzīgo vietu, tiek pētīta ultraskaņa un magnētiskais lauks.

Wikipedia kā vienu no nanobotu veidiem apraksta uz vīrusiem balstītus nanobotus, kas patiesībā ir retrovīrusi, kas apmācīti pieķerties šūnām un aizvietot to DNS. Šo procesu sauc par retrovirālo gēnu terapiju, kam piemīt spējas pārbūvēt šūnu DNA, izmantojot virālos vektorus. Ja 2011. gadā šāda terapija veiksmīgi lietota kaķiem, tad kā šī zinātne ir attīstījusies pēdējā desmitgadē?

Neskaitāmi ārsti runā par to, ka jaunā Covid-19 vakcīna patiesībā ir “gēnu terapija”. Viņu teiktais tiek cenzēts, dzēsts no populārākajiem interneta kanāliem, un šos ārstus apsūdz kā krāpniekus un meļus. Spriediet paši!

Džona Hopkinsa pētnieki iedvesmojas no parazītiem zāļu piegādei

2020. gada nogalē publicēta ziņa par to, kā Džona Hopkinsa Universitātes (John Hopkins University) zinātnieki izstrādājuši mikroprogrammas, t.s. “teragriperus”, kas ir putekļa izmērā. “Teragriperi” ir niecīgas, formu mainošas mašīnas, kas efektīvi piegādā zāles gremošanas traktā

Iedvesmojoties no parazītiska tārpa, kas savus asos zobus ielaiž saimnieka zarnās, Džona Hopkinsa Universitātes pētnieki ir izstrādājuši sīkas zvaigznes formas mikroprogrammas, kas var sasaistīties ar zarnu gļotādu un izdalīt zāles ķermenī. Teragriperis ir apmēram tikpat liels kā puteklis. Šajā tamponā ir desmitiem sīku ierīču.

Vaitingas Inženierzinātņu skolas profesors Deivids Grasiass (David Gracias) un Džona Hopkinsa Kairināto zarnu slimību centra direktors gastroenterologs Florins M. Selaru (Florin M. Selaru) vadīja pētnieku un biomedicīnas inženieru komandu, kas izstrādāja un pārbaudīja formu mainošas mikroprogrammas, kas atdarina veidu, kā parazītiskais āķtārps piestiprinās organisma zarnām.

“Teragriperi” ir izgatavoti no metāla un plānas, formu mainošas plēves, pēc tam pārklāti ar karstumjutīgu parafīna vasku. Ierīces – katra aptuveni putekļu punktiņa lielumā – potenciāli var pārvadāt jebkuras zāles un pakāpeniski izlaist tās ķermenī. Kad kreisajā attēlā redzamais teragriperis tiek pakļauts ķermeņa iekšējai temperatūrai, atrodoties uz zarnu sieniņas, tas aizveras. Satvērēja centrā ir vieta nelielai zāļu devai.

Medicīnas nozarē jau sen meklē veidus, kā lēni vai ilgstoši organismā ievadīt zāles. Selaru paskaidro, ka ilgstošas iedarbības zāļu problēma ir tāda, ka tās bieži pilnībā iziet cauri kuņģa-zarnu traktam, pirms ir pabeigta zāļu izsniegšana. “Normāla gremošanas trakta darbība padara neiespējamu ilgstošas iedarbības zāļu atrašanos zarnās uz pietiekami ilgu laiku, lai pacients varētu saņemt pilnu devu,” saka Selaru, kurš vairāk nekā 10 gadus sadarbojas ar Grasiasu. “Mēs esam strādājuši, lai atrisinātu šo problēmu, izstrādājot šos mazos zāļu nesējus, kas var autonomi aizķerties zarnu gļotādā un saglabāt zāļu daudzumu gremošanas traktā pietiekami ilgi.”

Gremošanas traktā var izvietot tūkstošiem teragriperu. Kad satvērēju parafīna vaska pārklājums sasniedz noteiktu temperatūru ķermeņa iekšienē, ierīces autonomi aizveras un piestiprinās pie resnās zarnas sienas. Aizvēršanās procesā sīkās sešstaru ierīces ierokas gļotādā un paliek piestiprinātas resnajai zarnai, kur tās pakāpeniski izlaiž nepieciešamās zāļu devas. Galu galā teragriperi zaudē saķeri ar audiem un tiek izvadīti no zarnām, izmantojot normālu kuņģa-zarnu trakta muskuļu darbību.

Grasiass atzīmē sasniegumus biomedicīnas inženierijas jomā pēdējos gados.

“Mēs esam redzējuši dinamisku, mikrofabricētu viedierīču ieviešanu, kuras var vadīt ar elektriskiem vai ķīmiskiem signāliem,” viņš saka. “Bet šie satvērēji ir tik mazi, ka uz tiem nevar novietot baterijas, antenas un citas sastāvdaļas.”

Teragriperi, saka Grasiass, nepaļaujas uz elektrību, bezvadu signāliem vai ārējām vadības ierīcēm. “Tā vietā tie darbojas kā mazas, saspiestas atsperes, kas ķermeņa temperatūrā autonomi atbrīvo uzkrāto enerģiju.”

Džona Hopkinsa pētnieki izgatavoja ierīces ar aptuveni 6000 teragriperiem uz 3 collu silīcija vafeles. Veicot eksperimentus ar dzīvniekiem, viņi satvērējos ielādēja sāpes mazinošas zāles. Pētnieku pētījumi atklāja, ka dzīvniekiem, kuriem tika ievadīti teragriperi, asins plūsmā bija lielāks sāpju mazinātāja koncentrāts nekā kontroles grupā. Zāles palika testa subjektu sistēmā gandrīz 12 stundas salīdzinājumā ar divām stundām kontroles grupā.

Šis ir tikai viena retajām publiski pieejamajām ziņām par šādu tehnoloģiju pielietošanu. Kā zinām, ne viss mums tiek pastāstīts vai arī tiek atklāts publiski krietni vēlāk.

Meklējiet informāciju paši: nanoparticles, drug delivery nanoparticles, nanobots, nanobots in medicine

Tulkojusi un rakstu veidojusi Zane T.

19.02.2021.

2 thoughts on “Nanoboti mūsu ķermeņos

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.