Mīlestības vēstule sev


Mīli sevi, esi atvērts, domā pozitīvi, dari tikai labus darbus, iepriecini sevi –tie ir ikdienā dzirdēti saukļi un aicinājumi dzīvot labāk, bet kā to visu izdarīt parasti paskaidrots netiek, Grāmatnīcu plaukti vai lūzt no grāmatām ar padomiem un ieteikumiem, bet lielāko tiesu to autori dzīvo citās valstīs, kur ir savādāka daba, sabiedrība un tikumi. Tie bieži vien nostājas kā siena, kurai cauri tikt pagrūti.

Reiz kādas garīgās skolas studentiem pasniedzējs mājas darbā uzdeva uzrakstīt mīlestības vēstuli sev. Darbs bija jānodod pēc mēneša. Starpbrīdī studenti apsprieda mājas darba lietderību. Lielākā daļa no viņiem nonāca pie atziņas, ka šim uzdevumam jēgas nav nekādas, jo kurš gan prātīgs cilvēks raksta vēstuli pats sev? Turklāt mīlestības…

Pēc mēneša no piecdesmit četriem studentiem mājas darbu iesniedza seši. Pārējie kategoriski atteicās, bet pasniedzējs, noslēpumaini smaidot, teica: „Paldies par iesniegtajiem darbiem, bet pārējie paši izdarīja izvēli… Lai jums visiem veicas!” Auditorijā iestājās klusums, jo mājas darba nepildītāji bija gaidījuši nosodījumu vai aizrādījumus, kas būs, ja darba nebūs…

Pēc brīža pasniedzējs deva vārdu tiem, kuri darbus iesniedza. Visi seši vienbalsīgi atzinās, ka rakstīt sev mīlestības vēstuli ir grūti, vismaz iesākumā. Tieši tas ir savādi, ka nemākam sev pateikt labus vārdus, paust savas sajūtas un vēlmes. Kurš gan labāk par mums pašiem sevi pazīst? Katrs sev esam tas tuvākais cilvēks, draugs un padomu devējs. Skolotājs un skolnieks vienlaikus. Mīlestības nesējs un devējs. Mums vienā kabatiņā ieliek, mēs liekam citā. Vienkārši un saprotami.

Kad pasniedzējs aicināja kādu no mājas darbiem izlasīt auditorijas priekšā, neviens nepieteicās. Joprojām bija kauns no mīlestības pret sevi: „Ja nu nesapratīs, ja nu pasmiesies, nosodīs? Labāk es šo mīlestību slēpšu!”

„Es nolasīšu”, atskanēja klusa sievietes balss. Sārtiem vaigiem, nedaudz trīcošām rokām pusmūža sieviete nostājās auditorijas priekšā. Viņa bija ļoti uztraukusies, bet tad saņēmās un lasīja savu mīlestības vēstuli sev:

                           Labdien, mīļā Ieva!

Rakstu Tev pirmo reizi, lai gan sen jau vajadzēja to izdarīt. Tik daudz laika pagājis. Ar novēlošanos gribu Tev pateikt, ka ļoti Tevi mīlu tieši tādu kāda esi. Es zinu, ka Tu jau sen esi šos vārdus gaidījusi un pelnījusi. Lūdzu, piedod man, ka visus šos gadus es esmu veltījusi visam kam, tikai ne personīgi Tev. Esmu Tevi atstājusi novārtā.

Rakstot šo vēstuli, ceru, ka Tu mani sapratīsi, jo to jau Tu esi darījusi visus šos gadus, tikai klusējusi. Tu nekad man neesi par to pārmetusi, nosodījusi.

Jūtos neērti un samulsusi, jo tikai tagad saprotu, cik daudz man Tev sakāms. Laikam jāsāk no sākuma. Ieva, es saku paldies, ka esi šajā pasaulē, ka Tev tika dota iespēja apgūt šīs zemes mācības un pieredzi. Es saku paldies Tavai mammai un tētim un Augstākiem Spēkiem par iespēju piedzimt tieši šajā ģimenē, šajā laikā un valstī. Paldies par laimīgo bērnību, vecmāmiņu ceptajām plātsmaizēm un pirmajām zemenēm, kuras tika taupītas tieši Tev. Vectēvam es saku paldies par garajām pastaigām mežos un pļavās. Vai atceries, kā tētis un vectēvs Tevi mācīja atpazīt dzīvnieku pēdas sniegā, mežā klusi uzvesties, nekāpt uz sausajiem zariem, kuru lūšanas troksnis spēja aizbaidīt meža iemītniekus? Vai atceries stirnas, lielo alni, neskaitāmās vāveres un caunas, kuras jūs visi kopīgi redzējāt? Atceries to dienu, kad vecmāmiņa pirmo reizi Tev atļāva izvest gotiņu ganībās? Toreiz Tu nedaudz baidījies, bet Tev izdevās. Vai atceries, ka bērnībā Tevi sauca par Ievuci, Ieveli un Cāli? Tas viss pieder Tev.

Bet Tev nepieder tas mājoklis, ko sauc par fizisko ķermeni. Tas nav Tevis radīts, tātad Tu nedrīksti to izpostīt. Tad nu es lūdzu piedošanu šim ķermenim, ka Tu tam esi nodarījusi pāri. Pirmkārt jau sirsniņai, kurai Tu esi likusi sāpēt bēdās, skumjās, pāri nodarījumos un citās likstās. Arī dusmas un atriebības sajūtas sirdij ir traucējušas, kā arī garās, pārslodzes pilnās darba stundas un atņemtais nakts miegs, uztraukumi un cīņa par eksistenci. Tu jau saproti: „Kāda tur eksistence, tik pašas veidotā dzīve un attieksme”. Sirsniņai bija grūti, kad Tu strauji kāpi augstu pa trepēm, ātri skrēji pakaļ autobusam vai savādāk biji nemierīga un strauja.

Tava sirds tagad priecājās, jo Tu ar viņu beidzot runā. Viņa ir Tava tuvākā un labākā draudzene, kura Tev kalpojusi visus šos gadus, neko pretī neprasot un likumus neizvirzot. Tavai sirdij ļoti patīk prieks, smiekli un skaistums. Tu taču vari apņemties to visu viņai sagādāt. Tas nav grūti, atliek tikai piedomāt. Jā, un vēl Tavai sirdij patīk zaļā krāsa. Arī to Tu vari sirdij dāvāt, iedomājoties par tikko sadīgušu zāli, zaļajiem asniem un koku lapām, pie viena paskandinot mantru Jam... Tava sirds jau tagad priecājās!

Tagad Tu vari pateikt paldies savai asinsritei, kura ir Tavas dzīvības sula. Es uzzināju, ka asinsritei ļoti patīk ieklausīties kā līst lietus. Arī pērkona dārdi viņai patīk. Reizēm viņa aizvainojas, ja Tu ēd par daudz sāļa un cepta vai dzer daudz alkohola. Varbūt pīpē?! Piedomā par to.

Esam nonākušas līdz Tavam klēpim. Es saprotu, ka Tev tagad liekas tīri intīmi un nevajadzīgi par to lasīt un domāt. Tomēr atceries, cik daudz skaista un jauka Tev ticis dots ar mīļotā vīrieša pieskārieniem un tuvību. Caur Tavu klēpi kā caur vārtiem ir izgājuši Tavi bērni, kuri jau ar ieņemšanas brīdi ir devuši tik daudz prieka un laimes.

Tavas kājas Tevi ir nesušas tik daudz priecīgam un patīkamam, arī noderīgam pretī. Reizēm Tu esi valkājusi neērtus apavus, ilgi staigājusi ar augstiem papēžiem, bet kājas to ir pacietušas, jo Tu tā vēlējies.

Lūdzu neaizmirsti pateikt paldies savai elpai –šai dievišķajai saitei ar sevi un pasauli. Kas tā ir par baudu, –elpot. Sajūti to, - ieelpa, izelpa. Tikai Tu un Tava elpa.

Mīļo, Ieviņ, Tu jau pati zini, kam vēl jāsaka paldies, -visam tam, ko Tu sen jau nes sevī, tikai dienas burzmā uz aizņemtībā esi nedaudz piemirsusi. Tas nekas. Tagad Tu visu izlabosi, jo mīli sevi. Zini, Ieviņ, manuprāt, tikai sevi mīlot, var iemīlēt tā pa īstam citus, pasauli un visu dzīvo.

Esmu uzrakstījusi Tev garu vēstuli. Turpmāk rakstīšu vēl. Daudz, daudz bučas, prieka un veiksmes Tev vienmēr un visur! Attā!

                                                                    Tava Ieva.

Auditorijā valdīja klusums. Kad sieviete paraudzījās savos skolas biedros, viņa bija neizpratnē –visi raudāja. No laimes un prieka.

Pēc mēneša mājas darbu ar nosaukumu „Mīlestības vēstule sev” iesniedza visi studenti. Viņi saprata, cik tas ir svarīgi…

t.me/brivibasplatforma/85



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook