Mazā bērna rokas

Mamma saslima pēkšņi – kādu rītu necēlās no gultas un viss. Pirmā dienā es tam īpašu vērību nepievērsu. Katram mēdz būt dienas, ka neko negribas un katrs sīkums krīt uz nerviem. Pietiek vienu dienu tā pagulšņāt, lai viss pārietu. Nākošā dienā nekas nemainījās, arī pēc trīs dienām. Atmiņā atausa mammas pārciestās slimības – tuberkuloze jaunībā, kuru no Sibīrijas atnesa vecaistēvs. Tajos gados no šīs likstas reti kurš tika vaļā un izdzīvoja. Mammai izdevās, lai gan elpceļu saslimšanas pavadīja visu dzīvi. Pat dzemdēt ārsti mammai aizliedza, bet tad pieteicos es un mamma riskēja.

Pirms piecpadsmit gadiem mamma krūtī sataustīja bumbuli, nepievērsa tam uzmanību, tas turpināja augt. Ārsti noteica diagnozi –audzējs III stadijā. Krūti noņēma, sekoja apstarošana un ķīmijas terapija vairāku gadu garumā. Slimība atkāpās un viss bija labi.

Šoreiz iesākumā viss notika savādāk – īsta iemesla gulēšanai nebija. Pēc laika sāka sāpēt kājas, rokas, pleci. Divu nedēļu laikā mamma rokas pakustināt vairs nevarēja, bet par staigāšanu vispār nebija ko domāt. Tā nu viņa tur gulēja pret sienu sagriezusies, pat runāt ne ar vienu nevēlējās, no ārstiem atteicās, arī no ēdiena.

Sapratu, ka joki mazi, ievīstīju mammu kā mazu bērnu un vedu uz slimnīcu. Iepriekš sarunātā ārste mammu rūpīgi izmeklēja un vēlējās ar mani runāt bez mammas klātbūtnes: ko jūs gribiet? Ir taču gadi (70), pārciestas tik nopietnas slimības. Jums būtu jāpriecājas, ka viņa tik ilgi nodzīvojusi. Jūsu mātei ir osteoporoze, kura strauji progresē un vēža metastāzes pa visu ķermeni. Gatavojaties bērēm.

Mani pārņēma šoks un bailes, bet kāda sīka, iekšējā balstiņa klusi teica: nē, tas nav viss, vēl ne…

Kaimiņos dzīvojošā fizioterapeite un masiere mēģināja masēt, bet rezultātu nebija. Sāpes pastiprinājās. Sāku dot mammai pretsāpju līdzekļus. Iesākumā tabletes, pēcāk veicu injekcijas. Sāpes uz kādu brīdi atkāpās, bet drīz vien parādījās blaknes –vēdersāpes, slikta dūša. Sitos kā vāvere ritenī līdz atcerējos Dziedniecības skolā „Akvilona” mācīto par saules enerģijas piesaisti. Toreiz man tas šķita kas mistisks, maz ticams, bet tā jau ir, ka visgrūtākajos brīžos cilvēks ķeras pie salmiņa. Zinot rituāla priekšnoteikumus, kā arī to, ka ieteicams darbību veikt agrā rīta stundā, jau iepriekšējā vakarā sameklēju sarkanu un dzeltenu sveci.

Pats Dieviņš man atsūtīju saulainu, saulainu rītu. Mammas istaba bija saules pilna. Aizdedzināju sveces, starp abām noliku Bībeli, atšķīru norādītajā vietā. Mamma skatījās ar aizdomām, izbrīnu, varbūt pat ar nelielu pārmetumu. Ar patiesu sajūsmu visā noskatījās mazdēls Aleksis, kuram pirms pāris mēnešiem apritēja trīs gadiņi. Es viņam nedaudz pastāstīju, ko darīšu. Viņš arī gribot. Mēs pa abiem it kā satvērām saules starus un vilkām uz mammas kājām, rokām, muguru, tur tos ar glāstiem uzklājot kā segu. Atspērušies vilkām, daudzas reizes. Alekša mazās dūrītes no piepūles bija stingras, stingras, ka pat kauliņi balti spīdēja, bet vaigi piepūsti kā labi barotam kāmītim.

Mamma piemiga, mēs klusi atstājām istabu.

Pēc pāris dienām pēkšņi atcerējos, ka no rīta esmu piemirsusi veikt kārtējo rituālu. Kādu brīdi šaustīju sevi par nevērīgo attieksmi un savu egoismu, tad devos pie mammas ar domu: labāk vēlāk kā nekad. Diena gāja uz otru pusi, lija lietus, bet no saules nebija ne miņas. Saliku atribūtus, palūdzu palīdzību Augstākiem Spēkiem un gribēju sākt darboties. Ienāca Aleksis, pagriezās pretējā virzienā, piepūta vaigus, atšāva dibenu un sāka kaut ko stiept.

-Ko tu dari? jautāju es.

-Velku saules starus Žubītei (mammas mīļvārdiņš).

-Bet saulīte aust pretējā virzienā, vai tad neatceries, kā to darījām pagājušā reizē?

-Atceros, bet tagad tā ir tur, puika ar roku norādīja virzienu.

Es uz īsu brīdi apstulbu, tad aizdomājos, kur šajā diennakts laikā ir saule? Atmiņā nāca, ka, jā, tieši tur, kur Aleksis tagad rāda.

Mamma atveseļojās. Kā tas notika – vai palīdzēja pašas ticība, vai mūsu veiktais rituāls, vai dziednieka apmeklējums, varbūt sargeņģeļi blakus bija, bet tiem aiz muguras Mīļdieviņš – kāda tam tagad nozīme? Visiem sakām paldies.

Kopš tā laika ir pagājuši septiņpadsmit gadi, bet es tā arī nevaru izskaidrot, kā trīsgadīgs zēns, kurš tikai nesen iemācījās runāt un no astronomijas nesaprot neko, varēja zināt, kur aiz mākoņiem ir saule?

t.me/brivibasplatforma/160



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook