Ko darīt ar tām vēlēšanām?

Jau šobrīd visā Latvijā (izņemot Rīgu) notiek tā saucamo pašvaldību vēlēšanas. Pastkastītes piebirušas pilnas ar dažādo sarakstu reklāmām, un vairums no mums kaut reizi iedomājušies par savu lomu šajā sakarā. Neizlēmīgajiem un ziņkārīgajiem piedāvājam pārdomām divus atšķirīgus viedokļus. Kā galu galā rīkoties, tas ir katra cilvēka personīgs, atbildīgs lēmums.

MaināmPasauli.news redakcijā viedoklis par pareizo rīcību pašvaldību vēlēšanās atšķiras, un tā arī var būt, ja reiz mēs esam brīvi Cilvēki, katrs ar savu pārliecību un īpašo dzīves ceļu. Attiecīgi piedāvājam arī mūsu lasītājiem mūsu dažādos viedokļus, un būsim gandarīti, ja tas jūs mudinās iedziļināties, izdomāt pašiem savas domas un censties sajust, ko jūsu iekšējā balss saka, kā ir jārīkojas jums!

Kas mūs redakcijā vieno, tas ir mērķis, tā ir pārliecība — vecā kārtība jānojauc, vietā vajadzīga jauna kārtība, jauna Brīvzeme, kas balstītos uz tautvaldības principiem! Taču, kā šajā brīdī rīkoties, lai šim mērķis pietuvotos kaut par soli?

Viena pieeja — “gudrā balsošana”

Šīs pieejas izejas punkts ir faktiskās valstiskās sistēmas pieņemšana un apziņa, ka jārīkojas ar ierastajiem, sistēmas sagatavotajiem ieročiem, lai panāktu izmaiņas, — pat tad, ja apzināmies, ka vēlēšanas ir viens liels cirks. Šo viedokli pērn augustā saprotami izklāstīja Jānis Pļaviņš savā publikācijā:mainampasauli.news/kas-ir-gudrak-iet-balsot-vai-boikotet-velesanas/embed/#?secret=X3e3G8zJXS

J. Pļaviņš uzsver, ka vēlme boikotēt vēlēšanas ir emocionāla un balstās uz iepriekšējo gadu slikto pieredzi. “Vēlēšanu boikots nav variants. Ir tikai divi varianti: Vai nu pašam organizēt savu ideālo sarakstu, bet, ja tāda nav, tad balsot par mazāko ļaunumu.”

Jau kopš 90. gadiem šajā kontekstā tiek lietots vārdu salikums “mazākais ļaunums”. Tas liecina, ka mēs jau sen saprotam, ka vecā pieeja ir sapuvusi, ka iespējamība esošajā sistēmā izaudzēt ko patiesi jaunu un labu ir tuvu nullei. Un tomēr mēs ticam, ka mūsu balss, mūsu dalība ir svarīga, jo tā apliecina — gan redzamajā, gan neredzamajā plānā —, ka mums nav vienalga.

Var jau gan būt, ka kāds savā lokālajā vēlēšanu ‘piedāvājumā’ ierauga gatavu ideālo sarakstu, pārliecinošu komandu, par ko liktu roku ugunī, ka tā tiešām saknē visu varētu izmainīt. Tad var mēģināt balsot par šādiem pasaules mainītājiem. Taču, ja aina ir ierastā — “tie paši vēži citā kulītē”, tad ieteicams vēlēt par “vājo opozīciju”, lai atņemtu netīkamajai pozīcijai varu.

Šeit gan vēl jāpiebilst, ka jāpamanās nobalsot par tādu partiju, kurai paredzams vairāk nekā 5 % nodoto balsu, un kura tādējādi iekļūs domē, citādi šis mehānisms nestrādās.

Klausieties J. Pļaviņa izklāstu:

www.bitchute.com/embed/Em4bdplUF3PT/?feature=oembed#?secret=RT0iZ4dIse

J. Pļaviņš apkopo:

“Vispareizākā būtu “gudrā balsošana”, kad galvenais — nebalsot ne par vienu Saeimā pārstāvēto partiju.

Tas būtu gudrākais, ko visiem darīt. Neiet uz vēlēšanām vispār, — tā ir muļķība.”

Par balsu un mandātu sadalīšanas mehānismu vairāk lasiet šeit.

Cita pieeja — vēlēšanu boikots

Otra pieeja, ko varam piedāvāt apsvēršanai, balstās uz atziņu, ka esošā valstiskā sistēma ar visu vēlēšanu kārtību ir tik daudz reižu un tiktāl sevi pierādījusi kā nederīgu, ka jāpārtrauc tai izteikt savu atbalstu un nav tajā jāpiedalās.

Šo viedokli jau pirms 11 gadiem Jānis Miezītis pamatoja savā publikācijā “Politteātra priekškars jau pacelts”. Aicinām to pārlasīt šeit.

Joprojām atmiņā palicis spilgtais J. Miezīša vēlēšanu salīdzinājums ar tirgu, kurā

ļaudis iet pirkt derīgus kociņus — ābeles, bumbieres… Taču, kā pērk, tā — katru gadu, dārzā iestādot, izrādās — alkšņi vien… Un paši vien vainīgi, — vai tad cits atbildīgs, ka pircējs nav rūpīgāk izvēlējies stādāmo materiālu?

J. Miezītis uzsvēra, ka pastāvošā vēlēšanu sistēma mūsu valstī ir jāmaina pašos pamatos: “Situācija, kad deputātu kandidātus var izvirzīt tikai partijas un balsotājiem ir iespējams balsot nevis par atsevišķiem deputātu kandidātiem, bet gan tikai par partiju sastādītajiem sarakstiem, — tā nav demokrātija.” Partiju izvirzītajiem kandidātiem vienmēr pirmajā vietā būšot savas partijas, tās sponsoru vai savas personīgās, nevis tautas intereses. Attiecīgi izvēli par “mazāko ļaunumu” nevar uzskatīt par izvēli.

Miezītis jau toreiz atzina — turpinot pēc līdzšinējiem, partokrātiskiem principiem, izmaiņas uz labo pusi ‘valsts’ pārvaldē vienkārši nav iespējamas. Viņaprāt, ir “jāpiespiež valdība” mainīt vēlēšanu likumu, piedraudot ar vispārēju vēlēšanu boikotu, nevis jādomā, par kuru partiju balsot.

Miezītis norādīja uz iedzīvotāju līdzatbildību “mūsu valsts tālākā izlaupīšanā un mūsu tautas iznīcināšanā”, ja mēs nepieprasīsim Latvijā iedibinātās partokrātiskās vēlēšanu sistēmas vietā ieviest “demokrātiskas” vēlēšanas.

Rezumējums

Ir pagājis pietiekami daudz gadu, kopš daļa iedzīvotāju apzināti sākuši neiet vēlēt, un mēs redzam, ka masveida vēlēšanu boikotam vismaz līdz šim nav bijis lemts notikt. Un kā to ‘valdību’ piespiest mainīt vēlēšanu likumu, to arī vēl neesam atklājuši.

Toties mēs pakāpeniski atklājam sevī spēju redzēt ārpus ierastās matricas un sākam izprast pavisam citā līmenī savu līdzatbildību un kontekstu, kurā tā ir spēkā — tās nav tikai pašvaldības vai Latvijas robežas. Mūsu līdzatbildība ir tik daudz plašāk tverama nekā vien “izvēlēties mazāko ļaunumu” vai “boikotēt un pieprasīt no ‘valdības’ ieviest demokrātiskas vēlēšanas”. Mēs sākam apzināties savu Dieva doto Cilvēka spēju radīt pašiem, un šī apziņa mūs vērš neatkarīgākus, drosmīgākus.

Būsim godīgi, — mēs īstenībā nezinām, kā vēlēšanu sakarā darīt ir pareizi. Mēs katrs spriežam pēc savas pieredzes, savas saprašanas un no sava ego pozīcijām, un sajūtam to atkarībā no dzīves ceļa, kāds mums ejams.

Domāju, ka lauvas tiesu bažu par pareizo iznākumu mums jāuztic Augstākiem spēkiem, kas jebkurā gadījumā atsauksies mūsu kolektīvajai labai gribai — patiesi labai gribai, kas brīva no naida, no maziskuma, no vēlēšanās iegūt varu vai kādam kaut ko pierādīt, bet kas apzinās reizē savu Cilvēka varenumu un savu niecību Augstāko spēku priekšā.

Tāpēc aicinu vēlēšanu sakarā mazliet atslābt, tvert šo jautājumu brīvāk, filozofiskāk; skatīties vairāk no malas, no dvēseles skatpunkta, kurai visi ceļi ir vienlīdz labi, ja vien tie ieti apzināti un saskaņā ar savu brīvu izvēli un pārliecību, ka izvēlētais ceļš tiešām ir SAVS un kalpo visa Labā, Gaišā un Cēlā vairošanai.

L. Tjuniņa

Svaigā G. Šļūkas karikatūra aizgūta šeit.

Titulbildes avots.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.