Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli?

Sergejs Kurginjans

Subjekts un tehnoloģijas ir tāda polittehnoloģiska un politiska problēma, kas atklāj milzīgo starpību starp polittehnoloģijām un politiku. Ir jāsaprot, ka neeksistē tikai viens pats subjekts pats par sevi [subjekti analītikā ir cilvēki vai organizētas cilvēku kopas, kuras spēj apzināti un mērķtiecīgi izmainīt apkārtējo realitāti; pretstatā objekts nav spējīgs izmainīt apkārt notiekošo, jeb spēj to tik minimālos apmēros, salīdzinājumā ar subjektu, ka to var neņemt vērā].

Tātad ir subjekts:  tas ir tas, kurš veic darbību (tas, kurš dara). Ir tehnoloģija: tas ir, kā tiek veikta darbība. Ir resursi: tas ir tas, ar kā palīdzību tiek veikta darbība. Un, visbeidzot, ir mērķi, dēļ kuriem vispār arī tiek veikta darbība. Šīs četras sastāvdaļas (pats subjekts, viņa izmantotās tehnoloģijas, viņa resursi un viņa mērķi) veido nedalāmu četrvienību. Grafiskā prezentāciju tipa skatā tas ir tāds kvadrātiņš, kura katrā stūrī ir viens no šiem elementiem. Tas viss eksistē kopā un jebkurai darbībai ir nepieciešami visi šie četri elementi.

Kādēļ mums [Krievijai; Latvijai arī] ir tādas problēmas ar stratēģiskiem subjektiem?!  Tāpēc, ka darbībai apzinātību un mērķtiecību dod stratēģiskie mērķi; tas ir viens no tiem četriem kvadrātiņa elementiem.

Sistēma ir elementu kopums, kas ir savstarpēji saistīti ar vienotu mērķi [ko kopā satur vienoti mērķi].  Atsevišķu sistēmas elementu saistība ar mērķi padara sistēmu par kaut ko vairāk nekā vienkārša šo elementu summa. Antuāns de Sent-Ekziperī  šai ziņā izteicās daudz smukāk, ka baznīca nav tikai akmeņu kaudze. Tieši mērķis (arhitekta skices) piedod akmeņu kaudzei jēgu baznīcas formā un tad katrs tā akmens kļūst par kaut ko daudz nozīmīgāku nekā tas būtu, ja atsevišķi mētātos kāda lauka malā. Varbūt šāds akmens arī būs „ brīvs”  no citiem akmeņiem, tikai viņam [tā eksistencei] nekādas jēgas nebūs. Tādam akmenim nav gandrīz nekādas vērtības. Cita lieta, ja tas atrodas, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē.

Tātad galvenais te ir mērķis. Bet mērķiem ir vajadzīgi ideāli. Ja apziņā ir traumēts viss ideālais  kā tāds, tad tāda apziņa nav spējīga formulēt un izvirzīt stratēģiskos mērķus. T.s. „perestroikas”  [jeb „ pārbūves” , Latvijā plaši zināma kā ” atmoda” ] viens no mērķiem bija maksimāli traumēt sociālistiskās sistēmas iedzīvotāju ideāluma apziņu.  Graujot sociālistisko sistēmu, ideoloģiskie triecieni tika doti nevis tikai pa konkrētiem Padomju un komunistiskiem ideāliem, bet arī pa visu ideālo kā tādu.

Tā rezultātā ideālais apziņā tika traumēts, bet, ja ideālais apziņā ir traumēts, tad apziņa nav spējīga izvirzīt lielus stratēģiskos mērķus. Savukārt, ja šo mērķu nav, tad sāk grūt visa iepriekš minētā subjekta, sabiedriskā projekta, mērķu un tehnoloģiju nedalāmā vienība.  Ja nav mērķu, tad kas gan apvieno subjektu [dažādus individuālus subjekta elementus]?!

Kā veidojas subjekts?! Jebkurš subjekts veidojas jēgu [ideālu, garīguma] „laukā”  [telpā, plaknē]. Jēgas [ideāli] rada mērķus. Tātad mums vairs nav tas jēgu „ lauks” , nav tas „magnētiskais lauks” , kas savelk vienā centrā tos „diedziņus” aiz kā raustīt. Mums vairs nav tās „arhitekta skices” . Kāds gan te var būt subjekts?! Viņa vienkārši nav.

Tālāk rodas jautājums par resursiem. Nemateriālie resursi ir saistīti ar jēgām [ideāliem], tātad runa te var būt tikai par materiāliem resursiem. Par „ piķi”  tātad.  Runa tātad ir par naudu, kas dod iespēju manipulēt un par tehnoloģijām, ar kurām manipulatori manipulē.

Bet apskatot šo jautājumu tālāk, noskaidrojas, ka šādi manipulēt var tikai, ja sabiedrība tiek nepārtraukti degradēta, disociēta, kā viņi paši saka, jeb dekompozēta [pretējā gadījumā sabiedrība atpazīst manipulācijas un nepadodas tām]. Tehnoloģiju absolutizācija ir klasisks postmodernistu paņēmiens, bet sabiedrība, uz kuru savus paņēmienus izmēģina postmodernisti, vienkārši pārstāj eksistēt. Šāda sabiedrība sadalās vissīkākajos elementos, jo sabiedrība nevar eksistēt bez ideāliem, bez grupām, bez struktūrām. Šāda sabiedrība sadalās un pārvēršas par amorfu gļotveidīgu masu. Un kopā ar šo gļotveidīgo masu sāk krist arī paši pie varas esošie.

Gļotveidīga sabiedrība nav spējīga gāzt pārvaldes aparātu, tā nav spējīga uztaisīt revolūciju, tā paklausīgi vienmēr ievelēs vienus un tos pašus neliešus, lai ko arī tie nedarītu. Jo amorfāka būs šī gļotveidīgā substance, jo tā būs paklausīgāka, tikai atbalstīties uz šādu sabiedrību nav iespējams. Varu nevar noturēt ne tikai, balstoties uz durkļiem, bet arī uz gļotveidīgu masu.

Tehnoloģiju absolutizācija rada arvien gļotveidīgāku masu. Sākumā tādā veidā tika radīta šāda sabiedriskā substance, bet pēc tam tai jākļūst arvien gļotainākai, arvien bezsaturiskākai. Tāda sabiedrība pati alkst progresēt šai virzienā. Tātad, tā ir vēl vairāk jāiznīcina. Gala beigās uz šīs gļotveidīgās substances vispār nav iespējams nostāvēt. Jūs tādā veidā sev zem kājām radāt purvu un pēc tam ar skaļiem kliedzieniem šai purvā grimstat. Pie varas esošie grimst, viņus neviens nenomet, viņi nogrimst šai bezformīguma un bezsaturiskuma purvā.

Attiecīgi polittehnoloģiskie paņēmieni ir pagaidu varas noturēšanas paņēmieni uz pašu pārvaldītās sabiedrības iznīcināšanas rēķina. Tādēļ arī tehnoloģijas tiek absolutizētas. Tas notiek tādēļ, ka cilvēkiem, kuri absolutizē tehnoloģijas, nav nekādi ideāli, ideāluma apgabals viņu apziņā vispār nefunkcionē. Viņi nav spējīgi runāt par ideāliem, jo viņos pašos nekas tāds nav [viņi to pat nesaprot] un tāpēc viņos nemaz nevar rasties nekādi stratēģiski mērķi. Nu i viss. Nav mērķu – nav jēgas. Nav jēgu – nav struktūru. Ja nav struktūru, kas gan tad atliek?! Pārvaldīt gļotveidīgu masu.

Kā var pārvaldīt gļotveidīgu masu?! Arvien vairāk palielinot tās amorfuma (haotiskuma, bezstruktūrības) līmeni. Noteikts delta A (vara) tiek pirkta uz noteikta delta B (sabiedrības amorfuma līmeņa) rēķina. Tādos gadījumos valsts varas spējas krītas eksponenciāli.  Realitātē tā arī krīt. Un vienā brīdī šādi tiek šķērsota sarkanā līnija, kad šīs gļotveidīgās sabiedrības noturīgums kļūst tik mazs, ka tā nav spējīga noturēt valsti. Valsts tad pati sabrūk.

Šis ir tipisks posmodernistu paņēmiens, kurš visbiežāk tiek pielietots attiecībā pret svešām valstīm. Savās teritorijās to pielieto daudz retāk.

Papildus, līdzīga tipa sabiedrības iznīcināšanas paņēmiens ir atkārtota arhaizācija. Arī šī ir postmodernistu iecienīta metode, kura ir nepieciešama tādēļ, ka ne jau visi cilvēki ir gatavi pārvērsties par bezprincipālām un bezgribas cilvēkveidīgām būtnēm. Tādēļ ir cita grupa, kura atgriež noteiktai sabiedrības daļai fundamentālistiskas surogātvērtības [nevis pašas fundamentālās vērtības, bet gan to surogātus] un paceļ sabiedrības nozīmīguma apziņā noteiktu „tradīciju” (visbiežāk ar lielo burtu), kas patiesībā ir nekas cits kā to pašu postmodernistu izgudrots fentezi. Šo ideoloģiski-reliģisko plūsmu pārņemti cilvēki eksistē noteiktu ideālu pseidolaukos, ko to autori var pārslēgt uz citām idejiskām struktūrām, pievienot tām, deaktivizēt, aktivizēt utt.

Principā tas ir rītdienas pasaules modelis. Pasaulē tiek radīta gļotveidīga masa. Pašai grupai, kura šo masu radīja, ir sava ideoloģija, par kuru ir jārunā atsevišķi. Šī cilvēku grupa ir pavisam šaura un, domāju, ka viņu ideoloģija ir galēji  iznīcinoša. Aiz šīs mazskaitliskās grupas tātad iet šī daudzskaitlīgā gļotveida sabiedrības substance, kas ir ļoti viegli pārvaldāma, bet tai savukārt seko speciāli izveidotas arhaiskas struktūras. Tas, lūk, ir oranž-fundamentālisms, ko mēs redzam Ēģiptē.

Tie „globiki” ar kompjūteriem un citām tehnogēnajām rotaļlietām ir šī gļotveida substance [cilvēki bez gribas un bez vērtībām, kuri nav spējīgi reāli cīnīties un ir viegli pērkami par naudu, ērtībām,  iluzoru drošumu un spožām „stikla krellītēm”], bet viņiem seko lūk šī arhaika. Šī kompozīcija man ļoti atgādina Mao Dzeduna teoriju par „vispasaules pilsētu” un „vispasaules laukiem”. Mūsdienās tas ir „zelta miljards”, kur liela daļa sabiedrības jau ir pārvērsta par gļotveida masu,  un visa pārējā arhaizētā pasaule, daļā no kuras jau pilnībā ir atteikušies no jebkādas attīstības.

Manuprāt tas, ko mēs novērojam Ēģiptē, Lībijā, Tunisā u.c. [tagad Sīrijā] ir tikai pirmie soļi apmēram tamlīdzīgu sabiedrisko projektu realizācijā. Bet tā visa pamatā protams ir tas, ka mērķu vispār nav. Bet kad cilvēkiem nav mērķu, tad viņi runā par tehnoloģijām, jo runāt vairāk nav par ko.

Mājā, kurā kāds ir pakāries, nerunā par virvi. Kādēļ gan runāt par ideāliem, stratēģiskiem mērķiem, jēgām, ideālu laukiem, struktūrām un tamlīdzīgām lietām to cilvēku klātbūtnē, kuros nefunkcionē vairs nekas no ideālā. Cita lieta – tehnoloģijas. Ātrāk jāiegūst tehnoloģijas! Bet kā gan savādāk?! Savādāk neizdzīvosi.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/18.03.2011/

Avots:
www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=142

Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli

t.me/brivibasplatforma/464

2 thoughts on “Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli?

  1. 787815 509317If you have been injured as a result of a defective IVC Filter, you need to contact an experienced attorney practicing in medical malpractice cases, specifically someone with experience in these lawsuits. 394260

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.