Kādēļ cilvēki pārstāj ticēt varas iestādēm un mēdijiem?

Facebook ieraudzīju Ingas Spriņģes Re:Baltica ziņu, kurā viņa aicina uz interviju cilvēkus, lai atbildētu uz jautājumu – kādēļ cilvēkiem ir mazinājusies ticība varas iestādēm un mēdijiem?

Brīvdienās skatījos filmu The Report. Filma ir par laiku ASV, kad notika briesmīgais 9/11 terora akts ar Dvīņu torņiem, un par CIP veiktajām izmeklēšanām. Visa ASV bija tūlītēju un tiešu draudu stāvoklī, jo iedzīvotāji jutās apdraudēti un šķita, ka kuru katru brīdi būs jauni teroristu uzbrukumi ASV. Šajā laikā CIP izvietoja „melnos” cietumus ārpus ASV, pielietoja spīdzināšanu (Enhances Ineragation techniques). Šīs spīdzināšanas, vai konkrētāk „ūdens dēlis”, kad cilvēku uz muguras piesien pie galda, uz sejas uzliek dvieli un lej uz sejas  ūdeni radīja cilvēkam pilnīgi reālu sajūtu, ka viņš slīkst. Tai pat laikā plaušās ūdens tiek salīdzinoši maz. Zinātne šādu spīdzināšanu atzina par drošu (Trust the science??!!) un efektīvu, un atzina, ka izvērtējot riskus un ieguvumus, apzinoties terorisma draudus ASV, ir pieļaujams šādu spīdzināšanu pielietot.

CIP „melnos” cietumus izvietoja ārvalstīs, „prom no acīm”, spīdzināšanu veikšanai tika piesaistīti apakšuzņēmēji, kuri, kā vēlāk izrādījās, tika atbrīvoti no atbildības. Kopā tika ieslodzīti un spīdzināti 119 cilvēki. Kā vēlāk atzina pats CIP, puse no ieslodzītiem bija „nevērtīgi”, jo nebija saistīti ar terorismu un nekādu vērtīgu informāciju nevarēja sniegt.

CIP publiski pasniedza ieslodzīto spīdzināšanu kā kritisko elementu Binladena noķeršanā. Kā izrādījās vēlāk, tā tas nebija. Informāciju par Binladena atrāšanās vietu un noķeršanu CIP ieguva citā veidā.

Ik pa brīdim publiski parādās ziņojumi par „melnajiem” cietumiem Polijā, Lietuvā, Kubā. Bet Valdība veiksmīgi noraida šos faktus kā nepamatotus, ar mēdiju starpniecību savu viedokli nostiprina kā vienīgo pareizo sabiedrības viedokli. Tai pat laikā mēdiji cītīgi izplata stāstu par nozīmīgo spīdzināšanas lomu Binladena noķeršanā. Uzsvars tika likts uz stāstu, ka mums draud briesmas, mēs zinām ko darām, neuzdodiet muļķīgus jautājumus, un mēdiji arī nepētīja un neuzdeva.

Cilvēki tika spīdzināti bez praktiska iemesla, nemaz nerunājot par nelikumīgumu. Izmeklēšana par šīm spīdzināšanām ilga 10 gadus, dzenājot atbildības bumbiņu turp un atpakaļ. Kamēr valdība bija spiesta atzīt, ka šis ir bijis „melns pleķis uz baltā krekla”. Nekādu konkrētu sankciju, tiesvedību, sodu par šo nelikumīgo spīdzināšanu nesekoja. Bija tikai politiskā atbildība.

Prezidents sākotnēji it kā nemaz nebija informēts par šādām CIP aktivitātēm. CIP vadība it kā pati zināja, kā labāk rīkoties, un izvēlējās visu neizstāstīt. Krīzes situācija tika risināta bez līderības, komandā, pieņemot, ka katrs pats vislabāk saprot, kā rīkoties.

No vienas puses, ASV prezidents uzstājas ANO un emocionāli nosoda spīdzināšanu citās valstīs. No otras puses, prezidents atļauj veikt CIP arābu ieslodzīto spīdzināšanu, lai iegūtu informāciju par plānotām terorisma aktivitātēm. Terorisms ir pilnīgi nepieņemams, jo tas notiek uz mūsu (ASV) zemes, tas apdraud sabiedrību, cilvēku dzīvības, demokrātiju.

CIP, spīdzinot ieslodzītos, neguva tik daudz informācijas, kā tika cerēts, bet ieguva situāciju, ka spīdzinātos nebija iespējams tiesāt, jo pat, ja ieslodzītie bija teroristi, tiesā nebija iespējams iesniegt pierādījumus par to, jo spīdzināšanā iegūtie pierādījumi bija nelikumīgi. Spīdzinātos atbrīvoja, un viņi kļuva par mocekļiem, atgriežoties savās valstīs, stāstīja par briesmīgajiem rietumiem, kuri ir drauds, kuri spīdzina, kuri draud iznīcināt musulmaņu dzīvesveidu. It kā acīmredzama un steidzama sāpe pasargāt ASV no teroristu uzbrukumiem „par katru cenu”, pārvēršas pilnīgi pretējā – parāda ASV valdības ļauno seju, nespēju legāli sodīt teroristus un saasina naidu pret šo valsti musulmaņu zemēs. Parasti rīcība, kura saistīta ar tūlītēju draudu novēršanu, noved pie kropliem un pilnīgi neplānotiem rezultātiem.

Kāds sakars šai filmai ar Latvijas cilvēku uzticēšanos valdībai pašreizējos pandēmijas apstākļos?

Esam vīrusa pandēmijas vidū, ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, pandēmija rada tūlītēju un tiešu draudu stāvokli cilvēka veselībai un katras valsts veselības sistēmai. Valdība, izvērtējot riskus un ieguvumus, nosaka ierobežojumu, cīņai ar pandēmiju apstiprina vakcīnas ārkārtas izmantošanai, kurām nav pabeigti klīniskie pētījumi, vakcīnu ražotāji tiek atbrīvoti no atbildības no valdības puses. Valdība nav gatava uzņemties atbildību par vakcinācijas sekām, vienīgi runa ir par valdības politisko atbildību. Valdības vadītājs mēļo par „jaunā laika” politiku, kurai raksturīga valdības komandas sadarbība, līderības prasmes esot sekundāras, tālab krīzes situācija tiek risināta komandā bez līderības, pieņemot, ka katrs pats vislabāk saprot, kā rīkoties. Kā izrādas, tā īsti nav, jo 800 000 Pfizer vakcīnu vietā Latvija saņem 10 reizes mazāk, un neviens nesaprot, kā tas noticis. Cilvēki lasa dažādus informācijas avotus, vietējos un ārzemju, patiesus un ne visai, viedokļi dalās, bet valdība ar mēdiju starpniecību savu viedokli nostiprina kā vienīgo pareizo sabiedrības viedokli. Cilvēki joprojām „šūmējas”, izrāda neapmierinātību, lūdz paskaidrot, uzdod jautājumus, bet valdības pozīcija ir „mums draud briesmas, mēs zinām ko darām, neuzdodiet muļķīgus jautājumus”, un arī mēdiji nepēta un neuzdod. Tai pat laikā cilvēkos bažas tikai pieaug, un „par tēmu”, un kā parasti, rīcība, kura saistīta ar tūlītēju draudu novēršanu, noved pie kropliem un pilnīgi neplānotiem rezultātiem.

Kā paši redzat, abām šīm situācijām nav pilnīgi nekādas līdzības vai saistības. 😉

Par ticēšanu varai un varas struktūrām.

Kas ir ASV valdība – pašreizējais prezidents Baidens, jeb dīvainais prezidents Tramps, jeb prezidents Bušs, kurš atļāva veikt ieslodzīto spīdzināšanu, jeb CIP direktors, Aizsardzības ministrs, Federālo rezervju vadītājs, Senāts, Kongress?

Tā ir bezpersoniska, bezsejiska „melnā kaste”, kura pārvalda Savienotās valstis Ziemeļamerikas kontinetā, vienā brīdī izstājas no Parīzes klimata līguma, nākamajā iestājas atpakaļ, vienā brīdī atbalsta suverentitātes centienu apvienojot Rietumu un Austrumu Vācijas, arī Baltijas valstu neatkarības gaitās, nākamajā mirklī ar militāru klātbūtni „ievieš” demokrātiju Vjetnamā, Afganistānā, Irānā un Irākā. Vienā brīdī pozicionē savu zemi kā milzīgu iespēju zemi, kurā katrs var būt jebkas, nopelnīt jebkuru naudu, kādu vien var iedomāties atbilstoši savām spējām, citā brīdī lepojas ar cietumos lielāko ieslodzīto skaitu visā pasaulē.

Šī „melnā kaste” ir viena, nav svarīgi ka tā sastāv no CIP vai prezidenta, senāta vai sociālās aprūpes ministrijas, veselības vai aizsardzības ministrijas. Tā ir viena kaste ar visām savām pretrunīgajām izpausmēm, katrs cilvēks piedzīvo savu pretrunīgo izpausmju pieredzi – no globālām līdz pat ļoti personiskām. Tas ir veids, kā katrs no mums izveido uzticēšanās līmeni, ticību šai „melnai kastei”, kuru sauc par valsts pārvaldi.

Nav svarīgi, vai šī „melnā kaste” ir lielākā valsts pasaulē, jeb mūs burvīgās zaļās zemes pārvaldes „melnā kaste”. Amerikas piemērs ir tikai pārspīlējums, lai labāk saprastu mehānismu.

Nav iespējams runāt par absolūtu ticēšanu šai „melnajai kastei”. Kā piemēram, kristietis var runāt par absolūtu ticēšanu bībeles tekstiem. Maksimums, par ko var runāt, ir par ticēšanu „melnajai kastei” šajā brīdī. Piemirstot visus brīnumus, ko tā ir darījusi senākā vai mazāk senā pagātnē un raugoties, kas notiek pašlaik.

Ticēšana ir smalka būšana. Ir situācijas, kad no pirmā brīža tā ir 100% (vecāki un bērni, vīrs un sieva, pacients un dakteris?, zāles??). Bet ir situācijas, kad uzticēšanos nav iegli iegūt, tikai soli pa solim. Bet viennozīmīgi uzticēšanos ir ļoti viegli zaudēt, bieži pietiek ar vienu melu, vienu puspatiesību, vienu neizlēmību. Atslēga atbildei uz jautājumu kapēc nav uzticēšanās slēpjas šajos mazajos soļos par puspatiesību, melu un neizlēmību.

Cita liriska atkāpe. Iedomājieties mums COVID vietā ir Ziemassvētku kaujas pret Bermota karaspēku un Dzelzs divīziju. Draudi ir tūlītēji, pārspēks liels, sabiedroto, kam palūgt palīdzību, nav. Būs tikai tik daudz, cik paši spēsim. Kādēļ mūsu senči izcīnīja šo kauju?

Tādēļ, ka bija vīzija, kuru realizēja konkrēti cilvēki – cilvēki, kuri ar šo vīziju iedvesmoja citus, bija godīgi komunikācijā, sakot, ka varam izvēlēties mirt cīnoties vai nomirt pēc daudziem gadiem savā gultā un nožēlot to dienu, kad nobijāmies pastāvēt par savu sapni uzņemoties atbildību par savu brāli – kareivi (es sargāšu tavu dzīvību, tu sargā manējo). Bija līderi, bija vīzija, bija iedvesma, bija kaujas plāns, bija ļoti skarba atbildība. Atbildība ar savu dzīvību.

Nebija baiļu komunikācijas, nebija ierobežojumu nekur nedoties un nebāzt savu degunu, kur nevajag, nebija pretrunīgu rīcību (cerams) no valdības. Kā būtu risinājusies šī situācija ar Bermonta un Dzelzs divīziju, ja tā brīža politikāņiem ļautu to risināt? Mēs nezinām, bet varam nojaust.

Tapēc cits retorisks jautājums – varbūt mēs „no āža pienu gaidām” šīs slimības sakarā?

Kauju politikāņi nevar izcīnīt, līdzīgi kā pandēmiju pievarēt, jo nav līdera ar vīzīju, spēju pārliecināt un iedvesmot, ar kaujas plānu, ar atbildību. Politiskā vide, ja tic mūsu premjeram, ir izaugusi, tāpēc līderībai politikā nav vietas, politikāņi darbojas „komandās”, kur tad pazūd lēmuma pieņemšanas hierarhija un atbildība. Politiskā vide pēc būtības ir tāda ka viens meklē otra teiktājā blusas (pozīcijas – opozīcijas dinamika).

Mans skatījums par to kādēļ mazinās ticība varas struktūrām:

1. Nav ilgtermiņa plāna un nav vīzijas.

Visi lēmumi balstās šodienā vai post factum. Šis vīruss nav īstermiņa, tas būs uz palikšanu, tas noteikti mutēs. Būs tas sezonāls vai ne, to redzēsim. Vai vakcīnas pasargās pret mutācijām, to arī redzēsim. Tāpēc skatīties īstermiņā ir noziedzīgi. Luksofora princips – ierobežojumu stingrība atkarībā no saslimušo skaita arī ir īstermiņa skatījums uz post factum. Tikpat īstermiņa skatījums ir – esam varonīgi, ar puņķiem un asinīm, izveidojuši 1000 COVID gultas Latvijā. Kāpēc varonīgi? Tāpēc, ka pirms tam paši esam nogrāvuši veselības sistēmas kapacitāti (bet līdz šim valdība to nav atzinusi kā kļudu).

Iedomājieties šo situāciju Ziemassvētku kaujā: mums uzbrūk briesmīgs ienaidnieks, kurš nošauj 1 no katriem 33. Esam izpētījuši karadarbības praksi citviet, tāpēc cīņas norisināsies purvā, mūsu virspavēlnieks nav līderis, tāpēc katrs kapteinis pats ierosina, kā viņa vienība cīnīsies, ja kaptenis kļūdīsies, pats ies kaujā (viņam būs politiskā atbildība), rokat ierakumus no šejienes līdz pusdienām, veidojiet zemnīcas, patronas izdalīsim tad, kad būsiet izšāvuši iepriekšējās (pēc luksafora principa), ievainotos varam savākt tikai 1000, tāpēc cenšaties, lai jūs neievaino, citādi mums būs jāšķiro pacienti. Un vēl – mums vispirms jānoasfalstē grantētais meža ceļš līdz purvam, lai varam tos 1000 ievainotos komfortabil nogādāt līdz slimnīcai. Vai jums būs motvācija cīnīties šādā kaujā?

Ilgtermiņa plāns nozīmē redzēt, kā būs pēc kaujas, skaidri projicēt šo vīziju. Puiši Tīreļpurvā redzēja nākotni par neatkarīgu valsti, tā bija tā vizīja. Tādēļ arī katrs sev pateica, ka gatavs mirt, glābjot brāļa – karavīra dzīvību, pieciest salu, badu un bailes.

Ilgtermiņa plāns būtu – uzbūvējam specializētu slimnīcu ar 10 000 COVID gultām, noalgojam personālu par 2 – 3 reizes lielākām algām nekā pašlaik mediķiem, pārvēršam pansionātus par specializētām iestādēm, pastiprinām ar speciālistiem. Tikmēr sarūpēsim vakcīnas, sarūpēsim zāles pret COVID (jā, jā – zāles. Farma pašlaik testē daudz zāļu COVID slimnieku aprūpei). Tikmēr, cienītie strādājiet no mājām, kas var. Kas nevar, lūdzu mājsēdes pabalsti bez kritērijiem. Nēsājiet jūs tās maskas vai nē, katrs domā pats. Sausais atlikums – ja saslimsiest, tad mirsiet ar varbūtību 1 no 33.

2. Nav skaidra un saprotama komunikācija.

Ministru kabinets pieņem lēmumus un necenšas plašāk paskaidrot to darbības mehānismu. Piemēri par tirdzniecības ierobežojumiem, mācībām skolā, vienā periodā – maskām jā, otrā maskām nē, vienubrīd alkoholam jā, otru nē.  Vienu dienu vienā virzienā, otru dienu otrā.

Atkal, iedomājieties Ziemassvētku kaujas. Sākumā ejam uz Tīreļpurvu, bet tad, nē – ejam uz Jelgavu. Tad atkal nē – cīnīsimies Mazpisānos. Izvērtē, izvēlies modeli, paskaidro, kā tam būtu jādarbojas un tad pie tā pieturies. Ja saprati, ka kļūdijies, pasaki, paskaidro, kas jauns modelī un atkal to darbini.

Paskaidrojums par izvēlēto modeli ir pats būtiskākais. Ir skaidri jāpasaka – ierobežojums šāds, tas darbojas šādi, efektam no šī ierobežojuma jābūt sekojošam. Tad arī parādi, ka statistika apstiprina tava modeļa pareizību.

3. Kaujā ar pandēmiju nav līdera.

Nevarēs uzvarēt šo slimību bez vadītāja, līdera, un bez viņa virzīta kaujas plāna.

Nevarēs uzvarēt Ziemassvētku kauju, ja armijas vadītājs neredzēs kaujas plānu, skaidri to nekomunicēs un neatprasīs visām armijas daļām izpildi.

„Neies krastā” situācija, kad munīcijas loģistikas vadītājs pēkšņi pasaka, ka ceļi sasaluši, munīciju vedīs ar zirgiem, vai medicīnas rotas vadītāja konstatē, ka bindes ir beigušās, un virspavēlnieks sasauc visus Zoom-ā un jautā: „Kāds tagad būtu labākais rīcības plāns?” Un tagad lūdzu munīcijas loģistikas vadītājs (paralēles ar mūsu infektologiem) izstāsta par saviem plāniem. Rezultātā viņš stāstīs par saviem plāniem no sava redzes viedokļa. Bet tas nav kaujas plāns, tas ir munīcijas piegādes plāns.

Līderim, kurš var arī nebūt premjers, jāizstrādā kaujas plāns, jāvirza, jākomunicē šis plāns, jāpārliecinās, ka visi saprot un dara savas lomas, jāatprasa rezultāts un atbildība. Kaujā, cīnoties, nav demokrātijas.

Par uzticēšanos mēdijiem.

Tāpēc stāsts no vīriešu tautas ticējumiem.

Skotijas kalniene. Vakars, saulīte riet pār pakalniem. Zaļajos pakalnos aitas ganās. Maza Skotijas ciemata malā krogs, kurš pastāv kopš Viljama Volesa laikiem. Krogā saimnieks stāv aiz letes, slauka glāzes un cītīgi kārto tās plauktos. Bez saimnieka krogā tikai viens apmeklētājs – skots labākajos gados, tā pēc 60, gariem rudiem matiem, liela auguma, spēcīgām rokām, lēnām sūc savu alus glāzi. Krogā ienāk jaunietis, tikko atbraucis no Londonas, ienāk, tāds nobažījies uzmet skatu saimniekam, tad pie galda sēdošajam skotam, pienāk pie bāra letes ļoti klusi apsveicinās un pasūta sev alu. Tad apsēžas pie galda tālākajā, klusākajā stūrī prom no skota un, bailīgu skatu pametis uz skotu, iedzer pirmo sava alus malku.

Pēc ilgāka klusuma mirkļa skots, iemalkojis savu alu, paceļ savas caururbjošās acis uz jaunieti, cieši ieskatās viņā, tā, ka jaunietis krēslā paliek uz pusi īsāks, spēcīga balsī saka:

„Redzi šo krogu. Es, vecais Makgregors, gāju uz tālo mežu, cirtu kokus, savām rokām no katra nocirstā koka gatavoju baļķus un dēļus, un izbūvēju šo krogu. Vai tu domā, ka ciemā mani sauc par Makgregoru galdnieku?! … Nē!”

Skots apklust, atkal iemalko savu alu un urbjas ar savu skatu jauneklī. Jauneklis krēslā ieraujas vēl īsāks.

Pēc kāda laika, iemalkojis vēl vienu alus malku vecais skots turpina:

„Redzi šo ezeru, ezera malā laivu piestātne ar divām laivām. Es, vecais Makgregors, līdu aukstajā ūdenī, savām rokām būvēju piestātni un arī laivas. Vai tu domā, ka ciematā mani sauc par Makgregoru zvejnieku?! … Nē!”

Jaunietis sarāvies savā krēslā pavisam mazs un nepieskāries savam alum, sāk lēnām trīcēt no Makgregora ugunīgā skatiena.

Pēc kāda laika, turpinādams urbt jaunieti ar savu skatu vecais skots turpina:

„Redzi to akmeņu sētu, kura stiepjas gar krogu no viena pakalna un otru. Es, vecais Makgregors, gāju pa laukiem, vācu akmeņus, pa vienam liku kaudzēs un uzbūvēju šo sētu. Vai tu domā, ka ciematā mani sauc par Makgregoru mūrnieku?! … Nē!”

Iedzēris lielu alus malku Makgregors turpina:

„Bet pietiek vienreiz pārgulēt ar aitu…”

Stāsta beigas.

Nu, jā, un tā „aita” protams ir katram sava.

Tāpēc mēdijs var būt ar lielisku reputāciju, ar vislabākajiem nodomiem dibināts, darbā paņēmis labākos žurnālistus, bet pietiek vienreiz „pārgulēt ar Sorosu” vai noslēgt līgumu par Facebook ziņu cenzēšanu…

Esiet gaiši!



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook