Jaunas pasaules radīšana – sarežģīts, bet aizraujošs ceļš

Katrs no mums piedzimst visai haotiskā pasaulē. Un mēs šeit sastopamies ar visām tām problēmām, ar ko cilvēce ir bijusi apsēsta tūkstošiem gadu. Vardarbība ir pieņemta kā pasaules daļa un tas viss notiek tik ilgi, ka šķiet neiespējami kaut ko mainīt. Šī pieņemšanas kultūra var likt justies diezgan bezpalīdzīgi tiem, kuri šajā pasaulē cenšas kaut ko izmainīt.

Līdz ar to, cilvēki jūtas sakauti, vēl pirms sāk kaut ko darīt un dziedināt planētu. Tādu sajūtu mums nemitīgi uztur šīs pasaules pārvaldītāji.

Pieņemt šo neganto realitāti, kādā mēs eksistējam, var būt diezgan traumatisks process, jo patiesība ir pavisam cita, kā tas, ko pasniedz ‘oficiālā’ kultūra. Tāpēc lielākā daļa cilvēku reaģē ar šausmām uz visu to informāciju, kas spēj satricināt visus tos pamatus un uzskatu sistēmas, uz kādām balstās viņu dzīves. Jo tad nākas atvērt acis uz to, ka nekādas demokrātijas nav, visapkārt ir korupcija un sociālās institūcijas, kā arī veselības aprūpe patiesībā dara tieši pretējo, kā tām vajadzētu rīkoties pēc to būtības.

Tiem, kas spēj paraudzīties ārpus ilūzijām, ceļš uz citas, mierīgas un brīvas eksistences radīšanu var šķist bīstams un pat neiespējams. Tas izskatās pēc pašnāvības misijas. Tāpēc arī nav daudz to, kuri iedrošinās kritizēt šos rāmjus un to kultūru, kas viņus ir izaudzinājusi. Ja izveidot jaunu sabiedrību un pārveidot pasauli būtu tik viegli, tad cilvēki to varētu izdarīt vienā dienā, apturot valdību un to saimnieku īstenoto pasaules pārvaldes plānu caur meliem un vardarbību.

Taču veidot brīvību totālas verdzības iekārtā ir ļoti trausls un sāpīgs process, kam nav dotas instrukcijas. Tieši tāpēc ikviena sabiedrība, kas akli gaida tos, kuri šīs instrukcijas dos, ir lemta mūžīgai gaidīšanai. Tomēr cilvēce ir spējīga realizēt idejas, kas sākotnēji šķiet neprātīgas un neiespējamas, bet tagad tās ir ikdiena. Pasaulē ir daudzi instrumenti un lietas, kas senčiem šķita burvestības un kas varētu dot cilvēkiem patiesu brīvību- taču mēs neesam tikuši vaļā no aizvēsturiskā primitīvisma un dzīvnieciskiem instinktiem, kas palikuši tādi paši kopš aizvēsturiskiem laikiem. Tikko cilvēce saskaras ar kārtējo krīzi, īstu vai mākslīgu, tā uzreiz paradās viss tas pats – bailes, egoisms, agresija pret citu viedokli un viss pārējais.

Mēs varam lidot kosmosā, sarunāties ar jebkuru otrā pasaules malā, saglabāt veselas bibliotēkas savā tālrunī, kam agrāk vajadzēja milzīgus tempļus- taču bailes un satraukums, neziņa un ignorance kā valda pār pasauli, tā valda. Pareizāk sakot tie, kas to visu prot izmantot savā labā.

Šis laiks ir ļoti kritisks un nozīmīgs, tas ir civilizācijas krustpunkts. Ir sasniegts brīdis un visticamāk, ka tas nav pirmais tāds, kad cilvēce spēj iznīcināt gan sevi, gan visu dzīvo uz Zemes. Tā ir milzīga atbildība un tam ir jāseko tikpat lielam lēcienam apziņā, lai par civilizētām būtnēm varētu uzskatīt cilvēci kā sugu, nevis tikai atsevišķus cilvēkus vai kādas klases pārstāvjus, kam šīs zināšanas ir.

Jo tāda suga, kas nogalina savus brāļus un māsas, paverdzina viens otru un ņem dalību vardarbības kultā, kas vērojams šodien pasaulē, nav civilizēta. Te ir vēl ļoti daudz darba, lai mēs par tādu kļūtu. Tāpēc saukt šo par civilizāciju ir meli – šobrīd planētu pārvalda pati asinskārīgākā sistēma, kāda jebkad bijusi.

Civilizācija sākas ar apzinu par to, ka katram no mums jāatstāj planēta labāka, kādu mēs to saņēmām, nevis vēl vairāk nopostīta. Tas ir lielais uzdevums un lēciens apziņā, kam jānotiek, lai sākas patiesa evolūcija mīlestībā. Tam vajadzētu kļūt pa visas dzīves jēgu.

Taču tas nav viegls ceļš un nav garantijas, ka darba augļi kļūs redzami uzreiz vai pat dzīves laikā – taču ar to saskaras ikviens pionieris, ceļa lauzējs un tieši šī bīstamība, neziņa un neizpētītas teritorijas apgūšana ir tā adrenalīna eksplozija, ko nespēj sniegt nekas cits.

Pasaulē pirmās patiesi brīvās un civilizētās sabiedrības radīšana ir tieši tāds pats ceļojums nezināmajā, tikai tas jāveic Apziņā, ne fiziskajā pasaulē. Un šeit mēs sastapsimies tieši ar to pašu attieksmi no slinkajiem, kāda bija pirms 100 gadiem, ja tiem teiktu par ceļojumiem kosmosā un spējām redzēt pasaules otru pusi savos tālruņos. Cilvēces iztēlei nav ierobežojumu, radīšanas spējai un dievišķai enerģijai arī tādu nav.

Un šis grandiozais ceļojums sākas ar vienkāršu jautājumu – kas tad es esmu un kāpēc es esmu atnācis uz šo visuma nostūri? Kad tādu jautājumu sāks uzdot miljoni visā pasaulē, tad izgaismosies visa šī sistēmas bezjēdzība un cilvēki atcerēsies to, ka ir Radītāji, kamēr pārvaldes sistēma neko radīt nespēj, tikai laupīt un dzīvot pēc hierarhijas algoritma.

A. Vasiļevskis

One thought on “Jaunas pasaules radīšana – sarežģīts, bet aizraujošs ceļš

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.