Izvēle joprojām pastāv

Tagad, kad Latvijā zied rododendrs un ļaudis atkal spriež par to, ko īsti darīt un kurš līderis būtu pareizais, kam sekot un kurš ir nepareizais un tautai atkal ir izpriecas, vērojot un komentējot notiekošo, ikvienam vajadzētu apstāties un uzdot sev dažus vienkāršus jautājumus.

Atbildes uz tiem arī noteiks to, kas notiks ar katru pašu un ar visu sabiedrību kopumā. Vai visi tie, kas staigā uzpurņos pa ielām un pat mašīnās, tika fiziski piespiesti tos uzvilkt, vai tās bija viņu pašu rokas? Kad režīms lika aizslēgt ‘otršķirīgos’  biznesus, vienlaicīgi ļaujot strādāt alkohola veikaliem, kas aizslēdza durvis un uzlika zīmi par darbības apturēšanu? Kad režīms paziņoja par testēšanos katru nedēļu, aplikācijas lejupielādēšanu un beidzot par špricēšanu  – vai kāds šos cilvēkus to visu darīt spieda ar fizisku spēku, vai tomēr tā bija viņu pašu izvēle? Par ko tas viss –ir jānodala šie jēdzieni, obligāts un izvēle, jo pirmais jēdziens bieži vien paralizē cilvēku domāšanu un psiholoģiski ietekmē lēmumu pieņemšanu.

 Tā ir tāda patiesība, ko daudzi negrib  dzirdēt un atzīt, bet lielākā daļa no viņiem dzīvo ilūzijā par to, ka viņus kāds spiež to darīt tikai tāpēc, ka tā ir pateikts. Par spīti tam, ka tas nemaz nav ierakstīts likumos vai ir pretrunā ar tiem un pat, ja tas ir likumā, joprojām pastāv izvēle, tikai tā var būt smaga un nepatīkama. Bet pastāv bailes no sekām šādai izvēlei un tāpēc tā tiek veikta par labu mazākai pretestībai, pat ja ir pretrunā ar iekšējo pārliecību un brīvo gribu. Un tad viņi saka, ka ir piespiesti, jo ir grūti sadzīvot ar to, ka tā tomēr bija pašu izvēle.

Daudzos gadījumos izvēle tomēr pretoties tirānijai nemaz nerada īpašas sekas, īpaši tad, ja to vienlaicīgi darītu pietiekoši liels cilvēku skaits, tomēr mazākās pretestības ceļš ir vienmēr vieglāks – abas puses nonāk īpatnējā stāvoklī, kad komplekss ir tas pats – vieni baidās pastāvēt par savām tiesībām, otri attaisnojas ar to, ka ‘tikai pilda pavēles’, kas arī nozīmē tikai to, ka arī viņi iekšēji jūt savas nepareizās izvēles psiholoģisko ietekmi.

Un tā visi cenšas pasargāt sevi no īslaicīga diskomforta, rezultātā panākot to, ka tiek ieviesta drausmīga kontroles sistēma, kas nekad nebeigsies un to izturēt vairs nebūs praktiski iespējams. Un tā cilvēki drudžaini lādē aplikācijas, pilda papīrus, špricējas un testējas un pat neizrāda savu nepatiku pret to, cerībā saglabāt savus darbus, kas lielākai daļai nemaz nepatīk. Viss tas process ir labprātīgs, bet tas tiek attaisnots ar to, ka ‘mani piespieda un es citādi zaudētu darbu, bet es nevaru zaudēt darbu, tāpēc labāk dzīvošu tirānijā un ļaušu izvarot arī nākamās paaudzes’

Būtu interesanti uzzināt, cik daudzi no tādiem vismaz spēj atzīt, ka izvēle bija, taču tā tika izdarīta par labu verdzībai. Un tāpēc ir tā, kā ir – katrs tāds individuāls lēmums noved pie vispārējas sistēmas uzvaras – bet ja nu miljoni cilvēku visā pasaulē izdarītu citu izvēli  – nepakļauties tai un atteikties, īpaši tie, kas strādā labi zināmās korumpētās iestādēs, atrastu kopēju valodu un organizētu pašpietiekamu sabiedrību, izmantojot savas spējas un prasmes? Tad vienkārši nebūtu iespējams kaut ko piespiest un izvēlēties sistēmu, jo tā vienkārši sabruktu pati no sevis vai būtu spiesta atkāpties no savām prasībām.

Parasti tie ir tā saucamās ‘zemās kvalifikācijas’ darbinieki, kas visvairāk baidās no tā, ka tiks atlaisti, kaut gan parasti cilvēki ir daudz talantīgāki, kā paši sev tic un arī bez šiem darba rūķiem, kas tīra ielas un dara tamlīdzīgas lietas, neviena sabiedrība un sistēma iztikt nevar. Līdz ar to var secināt tikai to, ka viss šis ir tests gan uz intelektu, gan uz pašvērtējumu, pārliecību, ticību un morāli – var jau būt, ka cilvēcei tāds bija vajadzīgs, jo ir jānodala veģetēt spējīgie sistēmas uzturētāji no tiem, kam tā ir apnikusi un tikai izsūc dzīvības spēku. Ko tad katrs jūt savā sirdī patiesībā – vai tiešām esat gatavi strādāt uz kompāniju, kas tiešā veidā būvē verdzības nometni jums un jūsu bērniem, vai pakļaušanās tirānijai pretēji iekšējai pārliecībai ir īstais ceļš, vai esat te nācis, tikai lai veiktu regulārus maksājumus par lietām, kas jums tāpat nepieder un vai īslaicīga komforta zona apmaiņā pret pastāvīgu teroru ir īstais risinājums šodienas problēmām – tādi jautājumi ir šodienas darba kārtībā un tie ir ļoti smagi, eksistenciāli jautājumi, bet uz tiem ir jāatbild katram pašam.

Turklāt nu jau tam jābūt nedaudz vieglāk, jo pasaulē ir pietiekoši skaidri atklājies, kas notiek un kādās lamatās mūs dzen, nav taču vairs ‘sazvērestība’, kā tas bija pirms diviem gadiem, bet īsta prakse. Un jā, režīms un izglītības sistēma gadu desmitiem ir veidojusi tādu, paklausīgu sabiedrību, darba spēku un personas spēcīgu individuālistu vietā, jo citādi jau nevarētu realizēt to, ko grib izdarīt šodien. Upura sindroms ir labi iekultivēts arī visas tautas kolektīvajā apziņā. Un tomēr no tā visa ir izeja, ja vien cilvēks patiesi un godīgi atbild sev uz to, kas viņš īsti ir, kam tic un izdara izvēli, par kuru pēc tam nav jākaunas un jātaisnojas – ja patiešām inde pret patreizējo darbu ir laba izvēle, tad dariet to. Ja nē, tad nedariet un visi kopā palīdzam viens otram atrast citu ceļu.

Protams, globālistiem un režīmiem ir plāni un metodes, kā mūs ietekmēt un piespiest pakļauties, bet tie visi balstās uz to, ka cilvēki nespēj tos laicīgi ieraudzīt un nedaudz padomāt par kopējo – nosūdzēt kaimiņu vai palīdzēt viņa cīņā par brīvību, arī tā ir izvēle un tādas mums ir katru dienu. Šo izvēļu kopsumma tad arī veidos nākotni, nevis režīms vai kāds līderis to visu tagad izmainīs.

2 thoughts on “Izvēle joprojām pastāv

  1. I’d like to just simply say what a relief this is to find a person who truly understands what they are speaking about online. You definitely understand how to get your position across. Lots more people ought to look at this and understand this side of the story.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.