Izvārītā varde vai varoņstāsts?


Šķiet, būs grūti atrast cilvēku, kurš nekad nav dzirdējis hrestomātisko piemēru par vardes vārīšanu. Ja nu kāds, tomēr, nav – īsi izstāstīšu tā būtību.

Vārdu sakot – ja dzīvu vardi iemet katlā ar karstu ūdeni, tā lec ārā. Bet, ja vardi ieliek katlā ar aukstu ūdeni un sāk pakāpeniski sildīt, varde izvārās bez pretošanās. Kur knifs? Acīmredzot, pakāpeniskās temperatūras paaugstināšanās dēļ varde nokavē brīdi, kad vēl bija spējīga no katla izlēkt. Neapskaužami, ja pamodelējam un iztēlojamies brīdi, kad viņa to ir aptvērusi

Uzreiz piezīmēšu, ka vardes neesmu ne vārījis, ne ēdis, tādēļ lietoju šo līdzību tikai teksta ilustrācijai un mana vēstījuma vieglākai uztveršanai.
Cits populārs “vardes faktora” piemērs ir tā saucamais “Overtona logs”. Tā ir tehnoloģija, kā sabiedrībā ieviest neiedomājamas, nenormālas lietas un cilvēku, sabiedrības apziņā piešķirt tām “normālības” statusu. Ir arī šāda definīcija:” Overtona logs – vairākpakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai kategoriski nepieņemamu parādību pārvēršanai normālās un to praktiskai ieviešanai.

Un tagad – vērsim pie ragiem! Kā šis velnišķīgais paņēmiens lietots Latvijā un kā tika ieviests kriminālais kapitālisms. Te varētu minēt milzum daudz piemēru, bet aplūkosim vien dažus. Piemēram – ūdens.

Esmu dzimis Ogrē un vēl atceros, ka uz ielām dažviet bija ūdens pumpji. Jebkurš garāmgājējs varēja tos brīvi lietot. Sabiedriskās vietās – stacijās un autoostās daudzviet bija speciālas strūklaciņas ar dzeramo ūdeni slāpju remdēšanai. Starp citu, kaut kas līdzīgs ir pasaules lidostās. Tas ir principiāli patīkami, bet, ņemot vērā visu pārējo preču mežonīgo “lidostas” uzcenojumu, skaidrs, ka cilvēks, kurš šo “bezmaksas” ūdeni padzersies, būs daudzkārt par to samaksājis. Zīmīgi, ka Austrumu zemēs arī mošejās ir pieejams bezmaksas dzeramais ūdens, kuram karstajā klimatā ir īpaša nozīme.

Es piederu paaudzei, kura, savulaik, padzirdējusi, ka kaut kur ārzemēs ūdeni TIRGO par naudu, smējās. Tas šķita tik neiespējami, jocīgi un tāli no mūsu dzīvesveida, ka nešķita nopietni. Dzeramo ūdeni veikalos netirgoja, jo tas bija pieejams bez maksas gandrīz visur. Gandrīz, kā gaiss. Gan ūdeni, gan gaisu pats Radītājs devis cilvēkiem par velti, un mēs stāstus par ūdens vai pat svaiga gaisa tirgošanu kaut kur tālās zemēs, uztvērām vairāk kā pasaku, kā kaut ko jocīgu un smieklīgu.

Bet tad, par nelaimi, “atnāca” kārotā “brīvība”. Šos vārdus lieku pēdiņās, jo ne nu nāca, ne nu brīvība. Tika realizēts velnišķīgs plāns, kura ietvaros “brīvības”, “demokrātijas” un “nolādētā padomju jūga nokratīšanas” vārdā neliela ļaužu grupa nozaga, sagrāba un izshēmoja tautas īpašumus.
Vispirms ļaudis kļuva brīvi no saviem darbiem, tad – no ienākumiem, bet tad – velnišķīgi nekaunīgas afēras – naudas maiņas rezultātā – arī no iekrājumiem. Tad – no bezmaksas izglītības, bezmaksas medicīnas, bezmaksas bērnu interešu pulciņiem un bezmaksas sporta nodarbībām. Mūsdienās tie tiek atbrīvoti arī no īpašumiem. Nevienam nav ilūziju par likumdevēju, tiesnešu un tiesu izpildītāju mafiju, kuri pat neliela komunālā parāda dēļ var veikli un neticami nekaunīgi “atsavināt” māju vai dzīvokli. Agrāk tas bija neiedomājami; VALSTS NEVIS ATŅĒMA, BET DEVA , piemēram, dzīvokļus. Šajos dzīvokļos ļoti liela tautas daļa dzīvo vēl šobaltdien. Atņemšana gan turpinās un nav obligāti jābūt parādnieku sarakstā. Kāds pazīstamais, kurš bija studējis jurisprudenci, bet nevēlējās par juristu strādāt, stāstīja:

Tu pat nevari iedomāties, ar ko nodarbojas mani bijušie kursabiedri, – es sastapu dažus. Viņi nodarbojas ar to, ka IZKRĀPJ tantukiem Rīgā dzīvokļus!
Tā cilvēki brīvajā Latvijā tika atbrīvoti no “smagā padomju mantojuma” – savām vairāk vai mazāk omulīgajām ligzdiņām.

Piemēram, atbrīvošana no naudas un mūža iekrājumiem, saskaņā ar “uzvārītās vardes” metodi notika vairākos (tiesa gan – visai īsos) pakāpeniskos soļos.

Padomju rubļus pie varas nonākušie sumpurņi apmainīja pret “Latvijas rubļiem”, tautā sauktiem Par “repšikiem”. Pateicoties odiozajam Latvijas bankas prezidentam E.Repšem. Padomju rubļi, uz kuriem, starp citu, bija uzraksti visās PSRS republiku valodās, protams – arī latviešu, tika saukti par “koka” rubļiem. Nav īsti saprotams, kādēļ, jo ar četriem “koka” rubļiem pietika VISU mēneša komunālo maksājumu samaksai vai pilnai “Žiguļa” bākas pieliešanai. Vai polšam pa 4,12…”Kristāls”. Bija arī pa 5,30 “Pšeņičnaja”. Tā ka, ja jums stāsta, ka toreiz notika tautas nodzirdīšana, neticiet. Nodzirdīšana notiek tagad, kad “šmiga”, salīdzinot ar pārējām precēm, ir lēta un viegli pieejama. Re, – pat idiotiskajā “ārkārtas” situācijas menedžmentā tai ir “neaizkaramā” statuss pretstatā grāmatām, bērnu precēm, apaviem un daudz daudz citām cilvēka dzīvē vajadzīgām, bet veikalā brīvi nenopērkamām precēm.

Atgriežamiess pie aptīrīšanas un “izvārītās vardes” tehnoloģijas.
Tātad 1. solis. Padomju “koka” rubļi tiek apmainīti attiecībā 1:1 pret “repšikiem”, jeb “Latvijas rubļiem”.

2. solis. “Repšiki” tiek apmainīti pret latiem attiecībā – uzmanību! – 200:1. Vienā mirklī cilvēks, kurš bija pieradis un paļāvies uz padomju laika stabilitāti un gadiem krājis vasarnīcai vai automašīnai, zaudēja visu. Labākajā gadījumā, vasarnīcas vietā viņš varēja nopirkt sev zārku vai kādu mikseri. 200:1(!)
Lūk, kā supernelieši aptīrīja lielu tautas daļu. Un – nekas! Visi to krupi norija. Nebija ne dumpju, ne revolūciju. Tiesa gan, daudzi, palikuši bez darba, ienākumiem un iztikšanas, nodzērās un nomira. Tas aktīvi tika veicināts un atbalstīts no jaunās varas puses – laikraksti un žurnāli savās lappusēs reklamēja kamīnspirtu “Royal”. Cilvēki no tā mira, kā mušas. Par tehniskā spirta kaitīgumu un graujošo ietekmi uz veselību jaunās “valsts” administrācija neko neskaidroja. Daudzi, kuriem nebija daudzu pēkšņi uznirušo sūdu lieliskās peldspējas, un kuri izrādījās kārotajā brīvības zemē lieki, paši aizgāja no dzīves. Tādu dzīvi, kādu sagādāja jaunie Latvijas “saimnieki”, ne katrs spēja un gribēja izturēt…

Bet – ceļojam laika mašīnā tālāk! Soli pa solim, grādu pa grādam katlā ūdens kļūst karstāks un karstāks. Lai gan lats šķita “normāla” nauda un apmierināja daudzu nacionāli noskaņotu cilvēku jūtas, ka arī bija zināmas neatkarības simbols, tā mūžs nebija ilgs. Glumekle no glumeklēm, čūska no čūskām, jūda no jūdām – VVF pameta Latviju kā pusauga meitēnu zem pieredzējušajiem, trulajiem un izvirtušajiem Eiropas /Amerikas globālistiem – sociopātiem.
Tas bija jau 3. solis. Reizē ar citiem neatkarības atribūtiem, tādiem, kā robežas, zemes, nacionālā tautas bagātība – meži, savi likumi, sava valūta – vēstures dūmakā izgaisa arī Latvijas nacionālā valūta – lats. Lai gan lata un eiro attiecība mainot bija 0,7:1, dzīve atkal – kārtējo reizi – kļuva dārgāka.
Emigrācija kļuva masveidīga un Latviju pameta daudzi jo daudzi tās dēli un meitas – aktīvi un strādīgi ļaudis. Saprotams, ka tas viss ietilpa globālo sumpurņu plānos – Eiropa strauji novecoja, darbaroku katastrofāli trūka, no vienas puses, un nacionālu valstu vājināšana, tautu sajaukšana un globālās subkultūras kultivēsana – no otras puses.

Laiki, kad par ūdeni nebija jāmaksā, kad dzīvoklī nebija skaitītāja ne aukstajam, ne karstajam ūdenim, ne gāzei, kad vannošanās fani gāja vannā katru dienu, nedomādami, ka mēneša beigās būs “sāpīgs” pārsteigums astronomiska rēķina lapeles vai e-pasta veidā, pamazām nogrima pagātnē.
Izauga jauna paaudze, kura par “senajiem”, “okupācijas” laikiem zināja tikai no nostāstiem un vēstures stundām. Lieki teikt, ka jaunā vara vēsturi bija pārrakstījusi un jaunie cilvēki tika mācīti neganti nīst “padomju rēga” pagātni, kurā viņi nekad nav dzīvojuši, un mīlēt jauno – “brīvo” Latviju. Neviens jauniešiem nestāstīja to, ka “tajos “laikos NEVIENĀ veikalā nebija apsargu. Pat juvelieru veikalā – nē. Pat krājbankā – nē. Nebija vajadzības.pēc viņiem. Tagad jaunajai paaudzei reklamēja Latviju, kurā varturi var tautai čurāt uz galvas, bet viņu kontrolētie mēdiji sludina, ka līst silts lietutiņš, Latviju, kurā Tautai vairs nav pat balss. Latviju, kurā tiesas vairs nespriež taisnu tiesu un nav pie ka vērsties pēc palīdzības. Hunta, sagrābusī varu Latvijā, jau vairs pat īsti necenšās slēpt savu teju maniakālo izpostīšanas raksturu un absolūto cinismu attiecībā pret neaizsargātajiem, labticīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Un nav jābrīnās – Latvijas augstākās amatpersonas ir ārzemnieki. Faktiski, viņi ir okupācijas administrācija, bet mēs – tikai resurss… Daudzi ir paguruši un zaudējuši cerību kādreiz atkal dzīvot plaukstošā, taisnīgā un labklājīgā valstī.

Soli pa solim, soli pa solim kliķe mums “piegriež skābekli”. Tas, kas kādreiz bija metafora, šodien jau kļuvis burtiski. Nākamais – vakcinācija…
Vai, gluži kā tā varde, esam jau nokavējuši, zaudējuši spēju pretoties, izlekt no nāves kamanām, un mainīt mums piedāvāto drūmo likteni – izzust vēsturē?..


Dzīve rādīs…Viss vēl nav zaudēts. Vēl ir mediķi, kuri atsakās vakcinēties, vēl ir vecāki, kuri neļauj ņirgāties par saviem bērniem un ar lupatiņām tos smacēt. Vēl ir vīri un sievas, pār kuriem huntai nav varas. Vēl ir cilvēki, kuri atcerās citu dzīvi – dzīvi, kurā cilvēks cilvēkam bija tuvākais…Vēl ir policisti, kuri atsakās iet pret savu tautu. Vēl ir…Un vēl ir cilvēki, kurus hunta var nogalināt, bet nevar uzvarēt! Es zinu!

Izvārītā varde vai varoņstāsts?



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook