Injicēto klātbūtne un toksiskie procesi šūnās

Tēma par to, ka injicēto klātbūtnē daudzi jūtas slikti, aizvien pieņemas spēkā, stāsti par tādām lietām cirkulē aizvien vairāk. Tā ir problēma, īpaši tad, ja kādam destruktīvo programmu sev palaiduši kādi tuvāki radi un parādās negatīvas sajūtas tiem, kas spiesti uzturēt kontaktus vai pat dzīvot kopā ar šiem ļaudīm. Bet kāpēc tā notiek?

Šis ir kāds interesants skatījums uz šo problēmu vēl no kāda avota, kas apvieno smalkās un fiziskās pasaules nianses.

Kad mēs runājam par sezonālo gripu, mums saka, ka esot kaut kāds mikroorganisms, vīruss, kas izraisa šo slimību un ka tas izplatās caur ķermeņa šķidrumu pilieniem. Bet kur tas vīruss ir visu pārējo gadu, kāpēc tas darbojas tika sezonāli? Un tad mums saka, ka tas atrodas mūsu organismā visu laiku, bet pie noteiktiem apstākļiem tas aktivizējas. Taču ja tas ir tā, tad taču nav vajadzīga transmisija no cilvēka uz cilvēku. Līdz ar to, visa šī vīrusu teorija ir zem lielas jautājuma zīmes.

Ja par to sāktu domāt tie, kam vajadzētu par to domāt, tad šāda teorija varētu sen būt jau apgāzta, bet medicīnas speciālisti tiek apmācīti melot jau no pirmā universitātes kursa. Visām infekcijas slimībām ir praktiski identiski simptomi un ja netiek atrastas baktērijas vai sēnītes, tad vainots tiek neredzams vīruss, jo to nevar ne apstiprināt, ne noliegt.

Un infekcijas slimības pazīmes ir nekas cits, kā toksisku asiņu simptomi, kad notiek detoksikācijas procesi. Taču to sauc par infekcijas slimībām, bet kā šie toksīni var pāriet uz citiem organismiem?

Katram cilvēkam šie simptomi izpaužas dažādi, katram toksikācijas līmenis ir citāds un tas nozīmē, ka tur nav nekādu vīrusu, bet katram cilvēkam šūnās ir kaut kāds toksīnu uzkrājums. Un ir tas, kas palaiž šo uzkrājumu asinsritē, tad izmainās asins ierastā vide un sākas organisma reakcija. To medicīna sauc par infekciozu slimību, bet tas nav nekādā sakarā ar to. Taču viss ir enerģija un kaut kāda frekvence – izmainoties videi, izmainās šī frekvence. Ja tas notiek lēnām, tad organismam ir laiks pielāgoties un šūnām ir instrukcijas, kā darboties jaunajā vidē.

Ja tas notiek ātri, tad gēniem nav laika reaģēt un šūnām nav informācijas, ko darīt un tad tās iedarbina aizsardzības mehānismus, tās saraujas un rezultātā daļa no to šķidruma izplūst cauri membrānām. Jo vairāk toksīnu šūnās, jo vairāk šīs indes nonāk asinsritē un attiecīgi simptomi ir vieglāki vai smagāki.

Kāpēc tad nešpricētas sievietes var just menstruālo ciklu sāpes un traucējumus tāpat, kā tas ir špricētajām un vispār kāpēc ir šīs negatīvās sajūtas špricēto klātienē?

Injicētie ir saņēmuši pamatīgu toksīnu dozu ar savām potēm un tam ir attiecīga negatīva frekvence, kas strauji izmaina vidi organismā. Izmainītā frekvence savukārt ietekmē gēnus un tie izstrādā šūnām instrukciju, ko darīt, lai izdzīvotu šādā izmainītā vidē. Bet par cik izmaiņas bija ļoti straujas, tad šūnas nepaspēj pielāgoties, notiek šis process, kad tās saraujas aizsardzībai un izlaiž toksīnus asinīs. Un atkal – jo toksiskākas ir šūnas, jo smagāka reakcija. Tāpēc ir tik dažādi blakus efekti, kam nav nekas, bet kas piedzīvo ļoti smagus simptomus līdz pat letāliem. Tas viss atkarīgs no iepriekšējās šūnu tīrības. Tāpēc briesmīgākā reakcija uz potēm ir tiem, kam ir dažādas hroniskas kaites un arī vecākiem ļaudīm – bet mediķi bieži ar dažādām zālēm vēl vairāk piesārņo asinis, kā rezultātā iznākums var būt letāls.

Tāpēc tas, kas ietekmē apkārtējos, ir tieši šī vibrāciju frekvence, ko izstaro saindējies cilvēks. Saskaņā ar mediķu loģiku un virusu teoriju, tieši pote ir tas vīruss jeb izraisītājs. Un tad notiek process, kurā arī blakus esošu cilvēku šūnas sajūt negatīvo rezonansi un pāriet tādā pašā aizsardzības metodē, izdalot toksīnus. Tas rada šo paradoksu, kad nepotētais burtiski sajūt simptomus, it kā būtu sašpricējies pats.

Ja kontakts tiek pārtraukts, tad samazinās radiācija, bet šūnās palaistais toksīns tāpat ir katram savs un tas jāsatīra – tad tas pāriet, jo atšķirībā no potētajiem organisms nekļūst par pīķa proteīna ražotni, kas pats saskaņā ar pēdējiem pētījumiem ir toksisks patogēns. Taču pie pastāvīga kontakta rezonanse turpinās. Tad šeit paliek divi varianti – izvairīties no saskarsmes, vai arī veikt pilnīgu detoksikāciju pašam sev – attīrīties fiziski un garīgi no visa, kas šūnās veido šo toksisko uzkrājumu. To gan ir vieglāk pateikt, kā izdarīt, jo tas ir nemitīgs darbs ar sevi katru dienu, ievērojot gan diētu, gan meditācijas un vispār dzīvesveida izmaiņas.

Protams, tas pats par sevi ir vērtīgs process un var kalpot par milzīgu ieguldījumu savā attīstībā, bet darīt to tikai tāpēc, lai nekaitētu sev ar atrašanos sašpricēta muļķa klātbūtnē, kas labprātīgi sagrāvis savu organismu – tā būtu dīvaina motivācija.

Bet varbūt kādam noder arī tāda.

2 thoughts on “Injicēto klātbūtne un toksiskie procesi šūnās

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.