Ilgtspējīgas pasaules radīšana un skola (SiA)

Šodienas mērķis ir ilgtspējīgas pasaules radīšana. UNESCO ieteikumi izglītības jomai šī mērķa realizēšanai ir:

1. Iegūt jaunas zināšanas (kas vērstas uz ilgtspējīgu pasauli nākotnē)

2. Mācīties dzīvot kopā (būt “pasaules pilsonim”)

3. Mācīties rīkoties (apzināties savas (ie)spējas gan globālā, gan lokālā līmenī)

4. Potenciāla attīstības veicināšana u.c.

Tādai šobrīd būtu jābūt izglītībai, kas ir vērsta uz noturīgas un ilgtspējīgas pasaules attīstību. Taču esošā izglītības stratēģija ir vērsta uz:

1. Ātrumu

2. Efektivitāti

3. Vienlīdzību (masas vienveidību)

4. Standartiem

Šajā brīdī ir nepieciešamas skolas, kuru centrā ir pats bērns un nevis mācību viela. Turklāt mācību procesa un vielas dalījums pa nozarēm (matemātika, latviešu valoda, mūzika, vēsture utt.) ir neproduktīvs. Bērniem būtu jāapgūst likumsakarības un kā lietas ir savstarpēji saistītas. Tas katastrofāli trūks šī brīža sistēmā.

Arī UNESCO ieteikums – mācīties dzīvot kopā, šī brīža skolā nav apgūstams. To nevar iemācīties skolās, kurās bērni tiek dalīti vecuma grupās. Bērni tiek sašķiroti un salikti pa atvilktnēm. Kā šādos apstākļos var iemācīties dzīvot kopā? Turklāt šī brīža skolās 60%bērniem ir veselības problēmas. 9-gadīgiem bērniem tiek konstatēta izdegšana. Šī brīža skolas ir selektīvas un bērns netiek ņemts vērā. Turklāt tiek radīta sabiedrība, kura balstās uz savstarpējo konkurenci. Izglītības sistēmā nav runa par bērnu, bet gan par tā īstermiņa sniegumu un efektivitāti.

Risinājums būtu kopienu skolas, kurās visi savā starpā mijiedarbojas un tādējādi apgūst jaunas zināšanas un prasmes. Tajās būtu jāapgūst atbildība pret sevi, pret apkārtējiem un pret pasauli kopumā.

Ja kāda skola ir nolēmusi mainīt ierasto stratēģiju, tad par to ir daudz jāskaidro vecākiem, kāpēc tas ir vajadzīgs, jo sabiedrībā valda vecmodīgi un pat aizvēsturiski maldi par to, kādai būtu jābūt izglītības iestādei.

SiA ir reformēta skola, kurā pēc jaunākajiem pētījumiem zinātnēs un pēc UNESCO ieteikumiem tiek radīts jauns izglītības process. Skolā visi izglītojas jaukta vecuma grupās kopīgi viens uz otru mijiedarbojoties. T.i. bērni mācās no bērniem. (Bērns spēj otram bērnam lietas izskaidrot labāk kā pieaugušais.)

Kā viens no mācību priekšmetiem ir tā sauktais Izaicinājums. Tajā reizi gadā jaunieši ik reizi ar 13, 14 un 16 gadu vecumu noteiktās grupās dodas trīs nedēļu garā projektā ārpus pilsētas (Berlīnes) un ārpus savām mājām. Katrai grupai ir pilngadīgs pavadonis. Šim projektam ir jābūt ar sociāli ievirzītu mērķi. Šo izaicinājumu paši jaunieši izplāno un realizē atbildot paši par to, kur nakšņos un kā jaunajos apstākļos izdzīvos. Kāda grupa dodas ceļā ar teltīm, kāda meklē naktsmājas pie cilvēkiem utt. Par visu atbildīga ir pati jauniešu grupa.

Sākotnēji tas ir izaicinājums arī vecākiem. Tomēr ik reizi pēc atgriešanās atpakaļ visi jaunieši, kas piedalījās šajā projektā, ir mainījušies – katrs iegūst jaunas zināšanas un prasmes, katrs ir audzis savā personības attīstībā. Šajā mācību priekšmetā bērni apgūst spējas, kuras nekad viņi neapgūtu sēžot pie galda un klausoties skolotājā, kas stāv klases priekšā.

Lai realizētu Izaicinājumu, SiA sadarbojas ar augstskolām, kur topošie sociologi un pedagogi seko līdzi šiem projektiem un piedalās kā pilngadīgie grupu pavadoņi. Arī šie studenti iegūst pavisam jaunu pieredzi, kas ir ārkārtīgi vērtīga gan pašai personībai, gan darbam izvēlētajā profesijā.

Šādā skolā bērniem visam pietiek laiks. Viņi mācās dzīvi pasaulei, kurā paši vēlas dzīvot.

Virzība uz noturīgu nākotnes attīstību

Mācību grāmatas, ko bērni šobrīd izmanto skolās, ir vērstas uz pagātni. (Un te nav runa par vēstures grāmatām.) Bieži mācību materiālos ir novecojusi informācija. Pat ar 20 gadu novecojušu informāciju tiek izdotas jaunas grāmatas.

Ja skolā vienā nedēļā nav pat 4 stundas nākotnei, tad to nevar saukt par vietu, kurā mācās nākotnei. Skolas, kurām nav ne stunda laika, ko veltīt nākotnei, būtu tūdaļ jāver ciet.

Kā pats pirmais šobrīd bērniem bērnudārzos un sākumskolās būtu jāiet ārā un jāsēžas uz zemes, un jāpēta, kas tajā notiek. Un nevis jāpilda darba lapas. Vecākiem šobrīd būtu jārunā ar skolām un skolotājiem, lai mainītu esošos nelabvēlīgos apstākļus mūsu bērnu labā (kamēr nav īsta skolu reforma notikusi).

Šobrīd bērniem mācību iestādēs būtu jāapgūst globāla domāšana un spēja lokāli rīkoties. Skolai būtu jākļūst par notikumu un darbības vietu, par darbnīcu un darba (rīkošanās) vietu.

lauraceizare.wixsite.com/rasasdarzs/post/ilgtspejigas_pasaules_radisana_un_skola?lang=de

Raksts tapis pēc intervijas ar Margrētu Rasfeldi “Schulen in Aufbruch” kongresā.

Margrēta Rasfelde (Margret Rasfeld) – vācu autore un pensionēta skolu direktore. Skolas Schule im Aufbruch (SiA) līdzdibinātāja un pašreizējā vadītāja. Viņa iestājas par skolu izglītību pārveidi pēc UNESCO Kampaņas “Izglītība ilgtspējīgai attīstībai” vadlīnijām.

Interviju ar Margrētu Rasfeldi var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: schulen-im-aufbruch-kongress.de

Vairāk informāciju par Margrētu Rasfeldi un viņas dibināto skolu var atrast internetā: www.schule-im-aufbruch.de.



Komentāri (0)

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar E-pastu vai Facebook