Digitalizācija – nacionālu valstu gals

Patreiz notiekošie procesi pasaulē ir tik ļoti kompleksi un multi-dimensionāli, ka tas prasa likt kopā visa veida zināšanas un vēsturiskās paralēles, lai saprastu to, kas notiek un kāpēc. Kā ciparošana novedīs pie valstu izbeigšanās?

Protams, ka vīrusa un špricēšanās histērija ir tikai šī pārmaiņu aisberga redzamā daļiņa, aiz kā slēpjas grandiozi plāni un procesi, par kuriem ir rakstīts jau gana daudz, taču zināšanu nekad nevar būt pārāk daudz, īpaši, ja mēs gribam šajos procesos kaut kā iejaukties un tos izmainīt par labu sev, jo viss notiekošais tiek darīts ne jau cilvēku interesēs, bet pavisam citu spēku labā, kur dažādi grupējumi cenšas pievākt pasauli sev un cilvēkam parastajam tajā pēc būtības ir tikai izvēle starp kaut cik dzīvei pieņemamu eksistenci un pilnīgu iznīcību/verdzību.

Kamēr cilvēki nesaprot, kas notiek un atsakās ņemt inciatīvu savās rokās, tikmēr mēs vienmēr esam zaudētāju lomā un viss notiek bez mums, tikai nostādīšana faktu priekšā. Kas tad šobrīd vēl notiek – varētu likties dīvaini, bet gala rezultāts šim scenārijam, ko mēģina izbīdīt cauri tagad, ir ne tikai cilvēku tiesību un brīvību, bet arī nacionālo valstu likvidācija. Vai to saprot, piemēram, vietējie digitalizatori, kas intensīvi ievieš visas šīs agendas un ‘viedo zaļo reindustrializāciju’? Vai to saprot tā saucamie ‘nacionāļi’? Tas ir ļoti būtisks jautājums par valsts nākotni kā tādu, bet vai daudzi vispār saprot, ka digitalizācija ir tiešais ceļš uz ultra globālismu bez valsts subjekta jēdziena kā tāda un ka internets tiek izmantots kā ierocis gan pret tautām, gan pret valstīm?

Lai saprastu, ko tas nozīmē, ir atkal jāatskatās vēsturē. Jo līdzīgs process jau ir bijis. Katoļu baznīca faktiski valdīja pār Eiropu 1000 gadus, tā bija pirmā efektīvā globālistu struktūra, kuras vara sniedzās augstāk par jebkuras valsts karali, jo tā balstījās uz citiem principiem jeb tā saukto nestruktūras pārvaldi, kas tāpat strādā arī šodien, ir tikai nomainīta paradigma no reliģijas uz ticību zinātnei un ‘veselības drošībai’.

Bet arī toreiz baznīcas instruments bija informācija – tai bija savs tīkls, kas izplatīja izglītību, grāmatas latīņu valodā un tā bija ekskluzīva, monopolizēta informācija, kas nebija pieejama plašām masām un tām nebija iespējas kaut ko likt tam pretī, jo parunāšana uz vietas kādās sanāksmēs nevar sasniegt sabiedrību kopumā. Bet to visu izmainīja drukas iekārta 16. gadsimtā. Pēkšņi saturs kļuva plašāk pieejams, lētāks, to varēja drukāt uz vietas un drīz vien aktivizējās protestantu kustība, kas Lutera vadībā līdz tam monolīto baznīcu sašķēla.

Tas arī radīja tās valodas, ko mēs zinām tagad, cilvēki iemācījās lasīt un izplatīja šīs idejas tālāk, viņiem radās kopības sajūta – tas bija laiks, kad veidojās daudzas valstis un nācijas, tika ieviesti karogi un himnas. Arī pie mums process bija līdzīgs, kad idejas par valstiskumu un nacionālo identitāti radās tikai līdz ar pirmajām grāmatām, kur pirmie to procesu aizsāka progresīvie vācu mācītāji un vēlāk turpināja jaunlatvieši. Un arī valstij kā tādai principā ir jākontrolē informācija, kas tajā plūst, ir jābūt kaut kādai ideoloģijai, pie kā tur mītošie cilvēki pieturās, kaut kam, kas viņus satur kopā. Ļoti izteikti tas bija padomju laikos, kad tika audzināts jauns cilvēka tips, kas derīgs sabiedrībai. Bet kas par ideoloģiju mums ir šobrīd?

Bet šobrīd ir noticis tā, ka atkal atkārtojas 16. gs. process, jo tagad tas ir internets, kas nogalina valsts monopolu uz informāciju un ideoloģiju, ja tāda vispār bijusi. Nacionāla valsts zaudē milzīgajām digitālajām korporācijām, kuru vērtības ir triljonos, kas darbojas visur un tās visur iznīcina vietējās kompānijas. Tagad tā nav valsts, kas audzina pilsoņus, tie ir soctīkli, kas kontrolē cilvēku domas, selekcionē saturu, ko mums drīkst redzēt un ko nedrīkst, bloķē vārda brīvību un kritiku. Tiek skaidri definēts, ka valstis netiek galā ar ‘izaicinājumiem’ – pandēmijām un tamlīdzīgi, tāpēc ar to nodarbojas globālistu organizācijas, kas faktiski diktē noteikumus valstīm jau sen un iestāšanās tādā blokā kā ES principā izbeidz ikvienas valsts suverenitātes paliekas, ja tādas vispār bijušas.

Paralēli tam, valstis zaudē arī ienākumus. Visam kļūstot digitālam, arī darbu var veikt no mājām un vispār citā valstī, iepirkties var tāpat pa tiešo Ķīnā vai kur citur, uzņēmumi tiek reģistrēti dažādos ofšoros un līdz ar to valstij aizvien vairāk zūd reālie ieņēmumi, jo bagātnieki ir mobili, bet masas aizvien vairāk ieslīgst bezdarbā un depresijā un no tiem nekā nevar paņemt, viņi vēl ir jāuztur pašām valstīm, kā arī aizvien novecojošā Rietumu sabiedrība. Tieši tāpēc valsts funkcijas kā tādas jau krietnu laiku ir izsistas un tās eksistē tikai kā butaforijas un tikai uz parādiem, nemitīgi tos audzējot un nonākot atkarībā no tām pašiem globālistu banksteriem.

Tas nevar turpināties mūžīgi un pie šīs shēmas tā neizbēgami sabruks. Acīmredzot, ka tas jau notiek un aiz visa kovidšova visai šai krīzei ir arī tādi, visai objektīvi iemesli – digitalizācija ir nacionālo valstu iznīcināšana visos līmeņos. Ja šeit būtu kaut kādi īsti nacionāļi, tad pirmais, ko viņiem būtu jādara, ir jāaptur šie procesi, maksimāli jāatvienojas no globālistu sistēmām. Turklāt tas nenozīmē, ka ir jāatgriežas tikai pie papīra visā – valstij var būt savas, autonomas sistēmas un soctīkli, bet ja turpinās šāda pilnīga integrācija globālistu radītajā, tad pēc šī plāna valsts funkcijas pārņem viņu korporācijas un valstis tiek asimilētas kopā ar visiem iedzīvotājiem.

Ievērojiet, kā medijos tiek izsmieta, piemēram, Krievija, kur tiek mēģināts runāt par sava interneta izveidi, lamājot to par diktatorisku. Bet viss ir tieši otrādi, tas ir vienīgais glābiņš valstij, ja tā grib noturēt savu integritāti un saglabāt tautas, tā kā cenzūra ir ļoti laba lieta, ja tā tiek veikta kvalitatīvi un izvērtējot to saturu, ko īsti šodien redz un ko tas māca jauniešiem – izaudzināt no viņiem globālos pilsoņus nozīmē piedzīvot to pašu – tad nacionalitāte un kultūras vērtības viņiem nebūs neko vērtas un tādiem jēdziens Dzimtene vispār neeksistē. Tas process šobrīd jau ir aizgājis bīstami tālu.

Un drīz vien izrādīsies, ka tāda Ziemeļkoreja, kas ir pilnībā atslēgta no tā visa, it nemaz nebūs zaudētājos un tur tauta būs veselīga un dzīvotspējīga, jo šobrīd izolācija tai nāk tikai par labu. Bet globālistu sludinātais multikulturālisms un liberastija ir nekas cits, kā tradicionālo pamatu graušana, uz kā vispār turās tauta un valsts.

A. Vasiļevskis

www.mainampasauli.news

6 thoughts on “Digitalizācija – nacionālu valstu gals

  1. Interesting blog! Is your theme custom made or did you download it from somewhere? A theme like yours with a few simple tweeks would really make my blog jump out. Please let me know where you got your design. Many thanks

  2. Youre so cool! I dont suppose Ive learn something like this before. So nice to search out anyone with some unique ideas on this subject. realy thank you for starting this up. this website is one thing that’s wanted on the net, somebody with a little originality. helpful job for bringing something new to the web!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.